Kāpēc Dievs pavēlēja Ābrahāmam upurēt Īzāku?

Kāpēc Dievs pavēlēja Ābrahāmam upurēt Īzāku? Atbilde



Ābrahāms daudzkārt bija paklausījis Dievam, ejot kopā ar Viņu, taču neviens pārbaudījums nevarēja būt smagāks par 1. Mozus grāmatas 22. nodaļu. Dievs pavēlēja: Ņem savu vienīgo dēlu, kuru tu mīli — Īzāku — un dodies uz apvidu Morija. Upurējiet viņu tur kā dedzināmo upuri kalnā, es jums parādīšu (1. Mozus 22:2).






Tā bija pārsteidzoša pavēle, jo Īzāks bija apsolījuma dēls. Dievs vairākas reizes bija apsolījis, ka no paša Ābrahāma miesām nāks tik liela tauta kā zvaigznes debesīs (1. Mozus 12:2–3; 15:4–5). Vēlāk Ābrahāmam tika īpaši pateikts, ka apsolījums būs caur Īzāku (1. Mozus 21:12).



Ņemot vērā, ka Dievs pārbaudīja Ābrahāmu, pavēlēja darīt kaut ko tādu, ko Viņš citur aizliedz (skat. Jeremijas 7:31), mums jājautā: kāpēc Dievs pavēlēja Ābrahāmam upurēt Īzāku? Bībelē nav īpaši sniegta atbilde uz šo jautājumu, taču, pētot Svētos Rakstus, mēs varam apkopot dažus iemeslus:





Dieva pavēle ​​upurēt Īzāku bija pārbaudīt Ābrahāma ticību. Dieva pārbaudījumi pierāda un attīra mūsu ticību. Tie liek mums Viņu meklēt un Viņam vairāk uzticēties. Dieva pārbaudījums Ābrahāmam ļāva Viņa bērnam — un visai pasaulei — ieraudzīt ticības realitāti darbībā. Ticība ir vairāk nekā iekšēja garīga attieksme; ticība darbojas (skat. Jēkaba ​​2:18).



Dieva pavēle ​​upurēt Īzāku bija atzīt Ābrahāmu par tēvu visiem, kas tic Dievam. Ābrahāma ticība viņam tika uzskatīta par taisnību (Romiešiem 4:9). Un mēs šodien, kam ir Ābrahāma ticība, arī atklājam, ka viņš ir mūsu visu tēvs (16. pants). Ja Ābrahāms neatbildētu uz pavēli upurēt Īzāku, mums būtu grūti apzināties visu, ko sevī ietver ticība. Dievs izmanto Ābrahāma ticību kā piemēru ticībai, kas nepieciešama glābšanai.

Dieva pavēle ​​upurēt Īzāku bija sniegt absolūtas paklausības piemēru. Pēc tam, kad Dievs bija devis pavēli, Ābrahāms agri nākamajā rītā piecēlās un pielādēja savu ēzeli un devās ārā ar savu dēlu un malku dedzināmam upurim (1. Mozus 22:3). Nebija ne aizkavēšanās, ne iztaujāšanas, ne strīdēšanās. Tikai vienkārša paklausība, kas nesa svētību (15.–18. pants).

Dieva pavēle ​​upurēt Īzāku bija atklāt Dievu kā Jehovu-Jirehu. Ceļā kalnā uz upurēšanas vietu Īzāks jautāja par upurējamo dzīvnieku, un viņa tēvs sacīja: Dievs pats sagādās jēru dedzināmam upurim, mans dēls (1. Mozus 22:8). Pēc tam, kad Dievs bija parūpējies par aunu, kas ieņemtu Īzāka vietu uz altāra, Ābrahāms šo vietu nosauca Tas Kungs nodrošinās (14. pants). Tādējādi mums ir vēl viens Dieva vārds, kas atklāj raksturu: Jahve-Jire .

Dieva pavēle ​​upurēt Īzāku bija priekšvēstnesis Dievam sava Dēla upurēšanai. Stāsts par Ābrahāmu atspoguļo Jaunās Derības mācību par Izpirkšanu, Kunga Jēzus upuri pie krusta par cilvēces grēku. Šeit ir dažas paralēles starp Īzāka upuri un Kristus upuri:

• Ņem savu vienīgo dēlu, kuru mīli (1. Mozus 22:2); Jo Dievs tik ļoti mīlēja pasauli, ka deva savu vienpiedzimušo Dēlu (Jāņa 3:16).

• Dodieties uz Morijas reģionu. Upurē viņu tur (1. Mozus 22:2); tiek uzskatīts, ka šajā pašā apgabalā daudzus gadus vēlāk tika uzcelta Jeruzalemes pilsēta. Jēzus tika sists krustā tajā pašā vietā, kur Īzāks tika nolikts uz altāra.

• Upurē viņu tur kā dedzināmo upuri (1. Mozus 22:2); Kristus nomira par mūsu grēkiem saskaņā ar Rakstiem (1. Korintiešiem 15:3).

• Ābrahāms paņēma malku dedzināmam upurim un uzlika to savam dēlam Īzākam (1. Mozus 22:6); Jēzus, nesdams savu krustu, gāja uz Golgātu (Jāņa 19:17).

• Bet kur ir jērs dedzināmam upurim? (1. Mozus 22:7); Jānis sacīja: Lūk, Dieva Jērs, kas nes pasaules grēku! (Jāņa 1:29).

• Dievs pats sagādās jēru (1. Mozus 22:8); Jēzus ir pielīdzināts nevainojamam jēram 1. Pētera 1:18–19 un nokautam jēram Atklāsmes grāmatā 5:6.

• Īzāks, kurš upurēšanas laikā, visticamāk, bija jauns vīrietis, rīkojās paklausīgi savam tēvam (1. Mozus 22:9); pirms sava upura Jēzus lūdza: Mans Tēvs, ja tas ir iespējams, lai šis biķeris tiek man atņemts. Tomēr ne tā, kā es gribu, bet kā jūs (Mateja 26:39).

• Īzāks tika augšāmcelts tēlaini, bet Jēzus patiesībā: Ābrahāms domāja, ka Dievs var uzmodināt mirušos, un tēlaini runājot, viņš patiešām saņēma Īzāku no nāves (Ebrejiem 11:19); Jēzus tika apglabāts, un . . . tika augšāmcelts trešajā dienā saskaņā ar Rakstiem (1. Korintiešiem 15:4).

Daudzus gadsimtus pēc Dieva pavēles Ābrahāmam upurēt Īzāku, Jēzus teica: Tavs tēvs Ābrahāms priecājās par domu redzēt manu dienu; viņš to redzēja un priecājās (Jāņa 8:56). Šī ir atsauce uz Ābrahāma prieku, redzot aunu, kas noķerts biezoknī 1. Mozus grāmatas 22. nodaļā. Šis auns bija aizstājējs, kas glābs Īzāka dzīvību. To aunu ieraudzīt būtībā nozīmēja redzēt Kristus dienu, mūsu visu Aizvietotāju.



Top