Kas bija konciliārisma kustība/konciliārisms?

Atbilde



Konciliārisma kustība jeb konciliārisms bija katoļu baznīcas reformu kustība, kas veicināja ideju, ka baznīcas padomei ir vara pār pāvestiem.

Viens no protestantu teoloģijas stūrakmeņiem ir tas, ka katram cilvēkam ir tiesības un pienākums pašam interpretēt Bībeli. Tas nenozīmē, ka katra atsevišķa interpretācija ir pareiza — tālu no tā. Tomēr tas nosaka principu, ka indivīdam ir pienākums pašam lasīt un studēt Bībeli, nevis pieņemt noteiktas autoritātes vārdus. Kamēr skolotājiem un vadītājiem draudzē ir jāizaicina kļūdas un tādējādi jāaizsargā ganāmpulks, galu galā cilvēks ir tas, kurš Dieva priekšā būs pareizi vai nepareizi. Romas katoļi bieži vaino protestantus par to, ka viņiem trūkst galīgās autoritātes Bībeles interpretācijas jautājumos.



Saskaņas kustība pastāv tāpēc, ka Romas katoļi pieņem vairākas autoritātes plūsmas — Bībeli, baznīcas tradīcijas, baznīcas koncilus un pāvestu. Kamēr Bībele tiek pieņemta kā autoritāte, baznīca saviem locekļiem stāsta, kāda ir Bībeles pareizā interpretācija. Tātad, kurš izlemj, kura Svēto Rakstu interpretācija vai baznīcas tradīcija ir autoritatīva? Atbilde ir vai nu pāvesti, vai baznīcu padomes, vai abi. Lai gan oficiālā doktrīna par pāvesta nekļūdīgumu tika pieņemta tikai Vatikāna I koncilā (1896–1870), pāvesta autoritāte tika atzīta jau ilgu laiku, un daudzi pāvesti apgalvoja, ka viņiem ir augstākā vara baznīcā. (Pāvesta nemaldīgums nenozīmē, ka viņš ir nemaldīgs visā, ko viņš saka vai dara; drīzāk, ka tad, kad viņš runā no troņa — sēžot Svētā Pētera tronī un izsakot paziņojumu, kas ir saistošs visai katoļu baznīcai — viņa paziņojums patiesībā būs baznīcas nekļūdīgs noteikums.)



16. gadsimtā, kad Mārtiņš Luters saskārās ar baznīcas autoritāti un lika atteikties, viņš skaidri pauda savu nostāju, un viņa atbilde atklāj galveno atšķirību starp katoļu uzskatu par autoritāti un to, kas kļuva par protestantu uzskatu: Ja vien Mani pārliecina Svēto Rakstu liecība vai acīmredzams iemesls — jo es nevaru ticēt ne pāvestam, ne konciliem vien, jo ir skaidrs, ka viņi ir vairākkārt kļūdījušies un nonākuši pretrunā paši sev — es uzskatu sevi par pārliecību Svēto Rakstu liecības dēļ, kas ir mans pamats; mana sirdsapziņa ir Dieva Vārda gūstā. Tāpēc es nevaru un negribu atteikties, jo rīkoties pret savu sirdsapziņu nav ne droši, ne veseli. Dievs palīdzi man.

Daudzi protestanti uzskata, ka agrīnās baznīcas padomes (piemēram, Nīkeja) ir autoritatīvas, taču tikai tāpēc, ka šīs padomes pieņēma lēmumus, kurus nepārprotami atbalsta Svētie Raksti. Protestanti uzskata par pienākumu nepiekrist padomēm, kas nonāk pie secinājumiem, ko neatbalsta Raksti.



13. un 14. gadsimtā pāvestība šķita īpaši samaitāta un arī pretrunā ar laicīgajiem valdniekiem Eiropā. 1309. gadā pāvesta mītne tika pārcelta uz Aviņonu, Francijā. Tur Klementu VII par pāvestu ievēlēja galvenokārt franču kardināli. Romā par pāvestu tika ievēlēts sāncensis Urbāns VI. Tieši šīs strīdīgās vēlēšanas izraisīja samiernieciskās kustības sākumu. Eiropas līderi piekrita vienam vai otram no diviem pāvestiem. Katru pāvestu pēc viņa nāves nomainīja aizstājējs, tāpēc strīdi turpinājās. Lai mēģinātu atrisināt šo jautājumu, kardināli sasauca Pizas koncilu (1409). Tā vietā, lai izvēlētos starp esošajiem pāvestiem, viņi ievēlēja trešo, kas tikai saasināja problēmu, jo tagad trīs vīrieši pretendē uz titulu.

Konstances koncils (1414–1418) atcēla divus no esošajiem pāvestiem (trešais atteicās no troņa) un ievēlēja Mārtiņu V par vienīgo pāvestu. Šī padome arī nolēma, ka baznīcu padomei būs vara pār pāvestiem. Tomēr Mārtiņš V atteicās ratificēt viņu lēmumu. Protestējot, konciliāri galu galā sarīkoja Bāzeles koncilu (1430–1449), lai mēģinātu iegūt kontroli pār pāvestu, taču viņu mēģinājums neizdevās. No šīs padomes nāca Florences koncils, kas ievēlēja konciliārismam labvēlīgu (anti)pāvestu. Tomēr konciliārisms neatrada atbalstu Eiropas laicīgo līderu vidū un galu galā sabruka.

Laterāna piektais koncils (1512–1517) iebilda pret konciliārismu un atkārtoti apliecināja pāvesta pārākumu. Mūsdienās pāvests tiek uzskatīts par katoļu baznīcas augstāko autoritāti, lai gan joprojām ir daži, kas atbalsta konciliārismu, īpaši Amerikas Savienotajās Valstīs.

Top