Kas bija Babilonijas gūstā/trimdā?

Kas bija Babilonijas gūstā/trimdā? Atbilde



Babilonijas gūsts vai trimda attiecas uz laika posmu Izraēlas vēsturē, kad ebrejus sagūstīja Babilonas karalis Nebukadnecars II. Tas ir nozīmīgs Bībeles vēstures periods, jo gan gūstā/trimdā, gan ebreju tautas atgriešanās un atjaunošana bija Vecās Derības pravietojumu piepildījums.



Dievs izmantoja Babilonu kā savu sodu pret Izraēlu par viņu elkdievības un sacelšanās pret Viņu grēkiem. Patiesībā šajā periodā (607.–586. g. p.m.ē.) bija vairāki dažādi laiki, kad ebrejus sagūstīja Babilonija. Ar katru nākamo sacelšanos pret Babilonijas varu Nebukadnecars vadīja savus karaspēkus pret Jūdu, līdz tie vairāk nekā gadu aplenka Jeruzalemi, nogalinot daudzus cilvēkus un iznīcinot ebreju templi, sagūstot daudzus tūkstošus ebreju un atstājot Jeruzalemi drupās.





Kā pravietots Svētajos Rakstos, ebreju tautai būs atļauts atgriezties Jeruzalemē pēc 70 trimdas gadiem. Šis pravietojums piepildījās 537. gadā p.m.ē., un Persijas karalis Kīrs atļāva ebrejiem atgriezties Izraēlā un sākt pilsētas un tempļa atjaunošanu. Atgriešanās Ezras vadībā izraisīja jūdu tautas atdzimšanu un tempļa atjaunošanu.



Karaļa Nebukadnecara II valdīšanas laikā Babilonijas impērija izplatījās pa Tuvajiem Austrumiem, un ap 607. gadu p.m.ē. Jūdas karalis Jojakims bija spiests pakļauties, kļūstot par Nebukadnecara vasali (2. Ķēniņu 24:1). Šajā laikā Nebukadnecars sagūstīja daudzus izcilākos un spilgtākos jauniešus no katras Jūdas pilsētas, tostarp Daniēlu, Hananiju (Šadrahs), Mišaēlu (Mešahu) un Azariju (Abednego). Pēc trīs gadu kalpošanas Nebukadnecaram Jojakims no Jūdas sacēlās pret Babilonijas varu un atkal vērsās pēc atbalsta Ēģiptē. Pēc tam, kad Nebukadnecars bija nosūtījis savu armiju, lai cīnītos pret Jūdas sacelšanos, pats Nebukadnecars pameta Babilonu 598. gadā p.m.ē. lai tiktu galā ar problēmu. Ierodoties Jeruzālemē ap 597. gada martu pirms mūsu ēras, Nebukadnecars aplenka Jeruzalemi, pārņemot kontroli pār šo teritoriju, izlaupot to un aizvedot gūstā Jojakima dēlu Jojahinu, viņa ģimeni un gandrīz visus Jūdas iedzīvotājus, atstājot tikai nabadzīgākos. zemes ļaudis (2. Ķēniņu 24:8-16).



Toreiz Nebukadnecars iecēla ķēniņu Cedekiju par savu pārstāvi pār Jūdu, bet pēc deviņiem gadiem, kad viņš joprojām nebija mācījies, Cedekija pēdējo reizi vadīja Jūdu sacelšanās pret Babilonu (2. Ķēniņu 24–25). Viltus praviešu iespaidā un ignorējot Jeremijas brīdinājumus, Cedekija nolēma pievienoties koalīcijai, kuru veidoja Edoms, Moābs, Amons un Feniķija, saceljoties pret Nebukadnēcaru (Jeremijas 27:1-3). Tā rezultātā Nebukadnecars atkal aplenka Jeruzalemi. Jeruzaleme krita 587. vai 586. gada jūlijā pirms mūsu ēras, un Cedekija tika aizvests gūstā uz Babilonu pēc tam, kad redzēja, ka viņa dēli tika nogalināti pirms viņa un pēc tam viņam tika izrautas acis (2. Ķēniņu 25. nodaļa). Šajā laikā Jeruzaleme tika izpostīta, templis tika nopostīts un visas mājas nodedzinātas. Lielākā daļa ebreju tika aizvesti gūstā, bet atkal Nebukadnecars atstāja nabadzīgo cilvēku paliekas, lai kalpotu par zemniekiem un vīnogulājiem (2. Ķēniņu 25:12).



2. hronikas un 2. ķēniņu grāmatas attiecas uz lielāko daļu laika, kas noveda līdz gan Ziemeļu karalistes, gan Jūdas krišanai. Tie attiecas arī uz Jeruzalemes iznīcināšanu, ko veica Nebukadnecars, un Babilonijas gūsta sākumu. Jeremija bija viens no praviešiem laikā pirms Jeruzalemes krišanas un trimdas, un Ecēhiēls un Daniēls tika rakstīti laikā, kad ebreji atradās trimdā. Ezra nodarbojas ar ebreju atgriešanos, kā Dievs solīja vairāk nekā 70 gadus iepriekš caur praviešiem Jeremiju un Jesaju. Nehemijas grāmata aptver arī Jeruzalemes atgriešanos un atjaunošanu pēc trimdas beigām.

Babilonijas gūstam bija viena ļoti nozīmīga ietekme uz Izraēla tautu, kad tā atgriezās zemē — to nekad vairs nesabojās apkārtējo tautu elkdievība un viltus dievi. Ebreju vidū notika atmoda pēc ebreju atgriešanās Izraēlā un tempļa atjaunošanas. Mēs redzam šos stāstus Ezrā un Nehemijā, kad tauta atkal atgriezīsies pie Dieva, kurš tos bija atbrīvojis no ienaidniekiem.

Tāpat kā Dievs bija apsolījis caur pravieti Jeremiju, Dievs tiesāja babiloniešus par viņu grēkiem, un Babilonijas impērija krita Persijas karaspēka rokās 539. gadā p.m.ē., vēlreiz pierādot, ka Dieva solījumi ir patiesi.

Septiņdesmit gadus ilgs Babilonijas gūsta periods ir svarīga Izraēlas vēstures daļa, un kristiešiem tas ir jāzina. Tāpat kā daudzi citi Vecās Derības notikumi, šis vēsturiskais stāsts parāda Dieva uzticību Saviem ļaudīm, Viņa spriedumu par grēku un Viņa solījumu galvojumu.



Top