Kāda reliģija bija Jēzus?

Atbilde



Jēzus piedzima ebreju ģimenē, kas ievēroja ebreju likumus (Lūkas 2:27). Jēzus cilts ir no Jūdas cilts, vienas no divpadsmit Izraēla ciltīm. Viņš dzimis ebreju pilsētā Betlēmē un audzis Nācaretē. Jēzus bija pilnībā iegrimis ebreju kultūrā, tautībā un reliģijā.

Jēzus praktizēja pirmā gadsimta jūdaisma reliģiju. Viņš dzimis saskaņā ar likumu (Galatiešiem 4:4) un uzauga, mācoties Toru un sekojot tās priekšrakstiem. Viņš lieliski ievēroja Mozus likumu — visus baušļus, priekšrakstus un svētkus (Ebrejiem 4:14–16). Viņš ne tikai paklausīja Likumam; Viņš to izpildīja un beidza tās prasības (Mateja 5:17–18; Romiešiem 10:4).



Jēzus un Viņa mācekļi atzīmēja Pasā svētkus (Jāņa 2:13, 23; Lūkas 22:7–8) un Tabernakuļu svētkus (Jāņa 7:2, 10). Viņš rīkoja nenosauktus jūdu svētkus Jāņa 5:1. Viņš apmeklēja dievkalpojumus un mācīja sinagogās (Marka 1:21; 3:1; Jāņa 6:59; 18:20). Viņš ieteica citiem ievērot Mozus likumu un nest upurus (Marka 1:44). Viņš veicināja cieņu pret bauslību, kā to mācīja viņa laika rakstu mācītāji un farizeji (Mateja 23:1–3). Viņš bieži citēja Tanaku (piemēram, Marka 12:28–31; Lūkas 4:4, 8, 12). Ar visu to Jēzus parādīja, ka Viņa reliģija ir jūdaisms.



Kad Jēzus runāja ar ebreju grupu, Viņš tiem izteica drosmīgu izaicinājumu: vai kāds no jums var pierādīt, ka esmu vainīgs grēkā? (Jāņa 8:46). Ja Jēzus kaut kādā veidā būtu atkāpies no jūdaisma reliģiskajiem pieņēmumiem, Viņa ienaidnieki nekavējoties būtu izmantojuši šo iespēju, lai Viņu nosodītu. Kā tas bija, Jēzum bija prasme apklusināt savus kritiķus (Mateja 22:46).

Jēzum bija daudz skarbu vārdu savas reliģijas vadītājiem. Ir svarīgi atcerēties, ka Jēzus nosodīja farizejus, rakstu mācītājus un saducejus (Mateja evaņģēlijs 23) nebija bauslības vai tā laika jūdaisma nosodījums. Jēzus nosodīti liekuļiem, samaitātajiem ierēdņiem un paštaisnajiem bija krasā pretstatā Viņa uzslavai tiem, kas bija dievbijīgi Dieva priekšā un godīgi dzīvoja savā ticībā (skat. Lūkas 21:1–4). Jēzus iebilda pret noteiktiem reliģiskajiem vadītājiem, jo ​​viņi māca cilvēku radītas idejas kā Dieva pavēles (Mateja 15:9, NLT). Divas reizes Jēzus attīrīja templi no zagļiem, izlaupītiem grēciniekiem (Jāņa 2:14–17; Mateja 21:12–13). Šīs darbības nebija paredzētas jūdaisma iznīcināšanai, bet gan tā attīrīšanai.



Jēzus bija vērīgs ebrejs, kurš lieliski ievēroja likumu. Viņa nāve izbeidza Veco derību, ko Dievs bija noslēdzis ar Izraēlu — kas redzams tempļa priekškara plīsumā (Marka 15:38) — un nodibināja Jauno Derību (Lūkas 22:20). Agrīnā baznīca sakņojas jūdaismā un ebreju mesiānismā, un pirmie Kristum ticīgie galvenokārt bija ebreji. Bet, kad ticīgie pasludināja augšāmcēlušos Jēzu par Mesiju, neticīgie ebreji viņus noraidīja, un viņi bija spiesti tīri atkāpties no jūdaisma (skat. Apustuļu darbi 13:45–47).

Jēzus bija Mesija, kuru ebreji bija gaidījuši. Viņš piedzima jūdaisma reliģijā, piepildīja ebreju reliģiju un, kad savējie Viņu atraidīja, Viņš atdeva savu dzīvību kā upuri par pasaules grēkiem. Viņa asinis apstiprināja Jauno Derību, un drīz pēc Viņa nāves jūdaisms zaudēja savu templi, priesterību un upurus.