Kāda ir Ēģiptes nozīme Bībelē?

Atbilde



Ēģipte, viena no senākajām un grandiozākajām senās pasaules civilizācijām, ir redzama Bībeles stāstījumā.



Ēģipte, kas atrodas Āfrikas ziemeļaustrumu stūrī, savienojas ar Svēto zemi caur Sinaja pussalu. Bībeles laikos Ēģiptes dzīvības avots bija Nīlas upe, kas apgabalā nodrošināja vienīgo ūdens krājumu dzeršanai un apūdeņošanai. Lietus sezonas beigās upe uzbriest un appludinātu Nīlas ieleju, nesot barības vielām bagātas dūņas, lai papildinātu ielejas auglību. Galvenās šajā reģionā audzētās kultūras bija mieži, speltas, pupas, lēcas, gurķi, sīpoli, vīnogas un vīģes.





Ēģipte vispirms parādās Bībeles stāstījumā stāstā par Ābrahāmu, kad smags bads skāra Kanaānu, kā rezultātā patriarhs un viņa ģimene dzīvoja Ēģiptē (1. Mozus 12:10–20). Atrodoties tur, faraons ieveda Sāru savā pilī, lai tā kļūtu par daļu no sava karaliskā harēma, bet pēc Dieva iejaukšanās viņš atgrieza viņu Ābrahāmam.



Vēlāk Ābrahāma mazmazdēlu Jāzepu viņa brāļi pārdeva verdzībā, un viņš nokļuva Ēģiptē (1. Mozus 37:28). Galu galā Džozefs pacēlās uz augšu, lai kļūtu par faraona labās puses valdnieku pār Egpitu (1. Mozus 41:37–57). Ar Jāzepa starpniecību Jēkabs un visa viņa ģimene apmetās uz dzīvi Ēģiptē, izbēgot no cita bada (1. Mozus 45—47).



Nākamos 430 gadus izraēlieši dzīvoja Ēģiptē (2. Mozus 12:40), skaitam pieaugot, bet lēnām noraidot no labvēlības stāvokļa uz brutālu apspiestību faroa vadībā (2. Mozus 1:1–15). Kad cilvēki vairs nespēja izturēt savas ciešanas Ēģiptē, Dievs pamodināja Mozu un Āronu, lai stātos pretī faraonam un atbrīvotu Izraēlu no verdzības apsolītajā zemē (2. Mozus 3—6:13).



Šausminoša postu sērija, kas atstāja Ēģipti drupās (2. Mozus 7:14—12:30), kopā ar vienu no visievērojamākajiem brīnumiem Bībelē, Sarkanās jūras atdalīšanu, kulminācija ir Izraēla atbrīvošana no verdzības Ēģiptē (Exodus). 14). Bet pirms ieiešanas Apsolītajā zemē izraēlieši četrdesmit gadus klīst pa tuksnesi starp Ēģipti un Kanaānu. Tur viņi saņems desmit baušļus un Dieva likumu (2. Mozus 20-23), specifikācijas tuksneša telts celtniecībai (2. Mozus 25-28) un norādījumus par priesteru iesvētīšanu un upuru nodošanu (2. Mozus 29-30). ).

Ķēniņu valdīšanas laikā Izraēla vairākkārt sazinājās ar Ēģiptes valdniekiem. Ķēniņš Salamans apprecējās ar Ēģiptes ķēniņa meitu, kurš tiek uzskatīts par faraonu Siamunu (1. Ķēniņu 9:16). Kamēr valdīja ķēniņš Rehabeāms, Ēģiptes karalis Šišaks iebruka gan Izraēlā, gan Jūdā un izdemolēja templi un karaļa pili (1. Ķēniņu 14:25–26). Hiskija aicināja Ēģiptes ķēniņu pēc palīdzības, kad Asīrijas karaspēks viņu aplenca Jeruzalemē (2. Ķēniņu 18:21). Jūdas ķēniņš Josija tika nogalināts, kad viņš mēģināja neļaut faraonam Neko doties gar krastu, lai palīdzētu asīriešiem. Neko arī atcēla ķēniņu Joahazu un tā vietā iecēla Jojakimu par Jūdas ķēniņu (2. Laiku 36:2–4).

Pēc tam, kad babilonieši iznīcināja Jeruzalemi 586. gadā pirms mūsu ēras, Tas Kungs runāja caur pravieti Jeremiju, sakot, ka ebreju paliekām, kas joprojām atrodas Jūdā, jāpaliek savā zemē un nebēg uz Ēģipti (Jeremijas 42:19). Neskatoties uz Jeremijas precīzajiem pravietojumiem, nepaklausīgie cilvēki devās uz Ēģipti, piespiežot Jeremiju doties viņiem līdzi (Jeremijas 43:1–7). Ēģiptē Jeremija pravietoja, ka babilonieši iznīcina faraonu Hofra — spriedums nāks pret dumpīgajiem jūdiešiem neatkarīgi no viņu mēģinājuma atrast drošību Ēģiptē (Jeremija 44:30).

Starptestamentu periodā Ēģiptē vēl dzīvoja ebreji. Viņu ebreju valodas lietojums bija samazinājies. Daži ebreji, kas dzīvoja Aleksandrijā, Ēģiptē, no 250. līdz 150. gadam pirms mūsu ēras tulkoja Veco Derību grieķu valodā. Šis teksts, kas pazīstams kā Septuaginta, kļuva par Bībeli, ko Izraēlā plaši izmantoja Jēzus un apustuļu laikā.

Jaunajā Derībā Ēģipte kalpoja par patvērumu Jāzepam, Marijai un bērniņam Jēzum, kad Herods Lielais mēģināja nogalināt visus zīdaiņus Betlēmē un tās apkārtnē (Mateja 2:13–23). Lai gan Bībelē nav sniegta nekāda informācija par viņu dzīvesvietu Ēģiptē vai par to, cik ilgi viņi palika, iespējams, pagāja tikai īss laiks, pirms viņi devās uz dzīvi Galilejas Nācaretē.

Ēģiptei Bībelē ir milzīga simboliska nozīme. Izraēla izpirkšana no Ēģiptes ir priekšstats par mūsu atbrīvošanu no grēka un nāves caur ticību Jēzum Kristum. (Galatiešiem 3:13; 4:5; Titam 2:14). Lai gan sākotnēji Ēģipte tika uzskatīta par patvēruma vietu bada vai draudu laikā, tā kļūst par apspiešanas un verdzības vietu. Jaunās Derības ticīgajiem Ēģipte simbolizē mūsu veco dzīvi grēka verdzībā. Visi cilvēki pēc savas būtības ir grēka vergi, un Sātans ir daudz bargāks darba vadītājs nekā Ēģiptes pārraugi. Dabiskais cilvēks bezspēcīgi strādā zem grēka smaguma (Romiešiem 7:22–25). Dievs izpirka Savu tautu no verdzības Ēģiptē ar Jēra asinīm pirmajā Pasā (2. Mozus 12), un Viņš atpestī mūs no grēka ar Dieva Jēra asinīm, kas nes pasaules grēkus (Jāņa 1: 29; 1. Pētera 1:18–19). Tāpat kā Dievs izsauca Savus ļaudis, izraēliešus, no Ēģiptes verdzības, Viņš aicina mūs, Savus bērnus, iznākt un būt šķirtiem un dzīvot svētu dzīvi Viņa valstībā (2. Korintiešiem 6:17).