Kas ir retoriskā kritika?

Atbilde



Retoriskā kritika ir vārdu izpētes metode, cenšoties izprast autora paņēmienus un to, kā tie ietekmē mērķauditoriju. Retorika attiecas uz pārliecinošas rakstīšanas vai runāšanas disciplīnu. Kritika , šajā gadījumā nozīmē analīzi, nevis noraidīšanu. Kad cilvēks retorisku kritiku pievērš Bībelei, viņš mēģina atklāt rakstnieka motivāciju, retorisko līdzekļu izmantošanu un kultūras izcelsmi, lai precīzāk interpretētu teksta nozīmi. Retoriskā kritika meklē literārās formas un modeļus un to, kā tie tiek izmantoti noteiktu ideju uzlabošanai. Šī metode koncentrējas tikai uz tekstu tā, kā tas ir rakstīts, nevis apspriež izmaiņas vai iepriekšējās versijas.



Retorika kā disciplīna ir saistīta ar to, kā auditorija uztvers noteiktus vārdus un vārdu sakārtojumus. Pamatinformāciju var pasniegt dažādos veidos, ar dažādiem efektiem. Runātājs vai rakstnieks var izmantot retoriku, lai sniegtu informāciju, izmantojot šoku vai pārliecību. Retorika var mazināt problēmu vai piesaistīt uzmanību. Tā vietā, lai pieņemtu, ka tekstu var saprast tikai ar virsmas līmeņa, vienkāršu lasīšanu, retoriskā kritika pieņem domu, ka rakstnieki izmanto tādas metodes kā pārspīlēšana, simbolika, vārdu spēle, dzeja, paralēlisms, atkārtojums, konotācija utt., lai izteiktu nozīmi.





Skaidrs, ka retoriskā kritika aptver plašu skatījumu uz rakstnieka nodomiem. Konkrētākas pieejas retoriskajai kritikai koncentrējas uz šaurākām bažām. Ideoloģiskā kritika norāda uz teksta lielajām idejām un to, kā rakstnieks izmanto auditorijas reakciju uz šiem jēdzieniem. Naratīvā kritika aplūko konkrētu vārdu un frāžu nozīmi rakstnieka stāsta kontekstā — kā veseluma gabalus. Vispārējā kritikā vārdi tiek aplūkoti kā daļa no noteiktas kategorijas, piemēram, gudrības literatūra vai pareģojumi, un tos attiecīgi interpretē.



Pareiza retoriskās kritikas izmantošana palīdz izskaidrot Bībeles apgalvojumus, kurus ir viegli pārprast, ja tos izņem no konteksta. Labs piemērs tam ir Jēzus piezīme par ģimenes naidu (Lūkas 14:26). Tīrās retorikas ziņā tas ir hiperbolas vai apzinātas pārspīlēšanas piemērs. Mūsdienu cilvēki lieto hiperbolu, sakot tādas lietas kā es jums esmu teicis miljons reižu vai šis čemodāns sver tonnu. Kontekstā cilvēki, kas dzird šādas piezīmes, tās neinterpretē ar koka burtiski. Viņi saprot būtību. Senajā rakstībā salīdzinājumi skaidrības labad bieži tika formulēti melnbaltos terminos, kā rezultātā bieži tika izmantota hiperbola.



Turklāt retoriskā kritika attiecas arī uz runātāja un sākotnējās auditorijas kultūru un vārdu krājumu. To dažreiz sauc par sociālretorisku kritiku. Naids, uz kuru Jēzus atsaucās iepriekš minētajā piemērā, Viņa kultūrā netika interpretēts tieši kā angļu vārds ienīst ir šodien. Jēzus doma un vārdi, ko Viņš lietoja, vairāk attiecas uz izvēli vai priekšroka trūkumu. To var redzēt arī tādos izteikumos kā Romiešiem 9:13, kas izmanto līdzīgu frāzi, lai aprakstītu Dieva izvēli starp Jēkabu un Ēsavu.



Bībeles pētniekam var noderēt arī vispārīga kritika, kas aplūko teksta kopējo veidu. Piemēram, Pāvila vēstules galatiešiem un romiešiem seko viņa laikmetā izmantotajam tiesas argumentu modelim. Citiem vārdiem sakot, liela daļa no šiem tekstiem ir tā, it kā to būtu rakstījis advokāts, kurš sniedz argumentus tiesneša priekšā. Šī perspektīva ir noderīga, mēģinot interpretēt Pāvila nozīmi.

Tāpat kā jebkurai metodei, arī retoriskajai kritikai var būt trūkumi. Nozīmīgai retoriskai kritikai ir jāsaprot iesaistītās oriģinālās valodas un kultūras. Tas krietni pārsniedz tipiska Bībeles studenta spējas. Daži retoriskie paņēmieni ir acīmredzami pat tulkojumā, piemēram, Jēzus piezīmes par roku nociršanu, lai izvairītos no grēka (Mateja 5:30) vai jautājumi, kas uzdoti tikai, lai norādītu uz acīmredzamu atbildi (Jāņa 10:32). Tomēr jebkura konkrēta tulkojuma angļu valodā lasīšana virsmas līmenī var izraisīt dažu fragmentu nepareizu interpretāciju.

Ir ļoti svarīgi atcerēties, ka paņēmieni izsaka nozīmi, bet tie paši par sevi nav teksta nozīme. Piemēram, mēs varam viegli atpazīt paziņojumā simbolismu vai pārspīlējumu, taču tas nenozīmē, ka mēs varam pilnībā noraidīt šo apgalvojumu. Tas var būt simbolisks, bet tas tomēr kaut ko nozīmē. Līdz galējībai praktiski jebko varēja ignorēt, vienkārši apgalvojot, ka rakstnieks vai runātājs ir sarkastisks. Varbūt viņš bija, bet vai konkrētajā gadījumā ir kāds iemesls tā domāt? Vispārīgi runājot, retoriskā kritika ir vērsta uz paņēmieniem: kā, nevis ko. Tas nozīmē, ka tas nav absolūts nozīmes mērs. Naratīvā kritika, retoriskās kritikas apakškopa, ir nedaudz noderīgāka jēgas noteikšanā, jo tā vairāk attiecas uz galvenajām tēmām un idejām nekā ar tukšām literārām formām.

Par laimi, retoriskās kritikas trūkumus kompensē Lielā uzdevuma būtība (Mateja 28:19–20). Kristus pamatpavēle ​​baznīcai nebija iet un drukāt Bībeles. Viņa norādījums bija praktizēt māceklību. Attiecības starp nobriedušāku kristieti un mazāk pieredzējušu kristieti piedāvā kontekstu un izpratni Bībeles pētījumos (Ap. d. 8:29–31).