Kas ir vidus aktu dispensacionālisms?

Atbilde



Dispensacionālisms ir teoloģiska sistēma, kas atzīst dažādus laikmetus jeb dispensācijas, ko Dievs ir noteicis, lai mācītu cilvēcei, kā pareizi sazināties ar Viņu. Klasiskā dispensacionālismā parasti ir septiņas dispensācijas, sākot ar nevainības vecumu Ēdenes dārzā un beidzot ar tūkstošgadu valstības laikmetu. Pašreizējais laikmets, ko sauc par žēlastības laikmetu vai baznīcas laikmetu, lielākā daļa dispensationalists uzskata, ka tas ir sācies Apustuļu darbos 2 Vasarsvētku dienā. Tajā laikā Svētais Gars nāca pār ticīgajiem un deva viņiem spēku izpildīt Lielo uzdevumu, un sākās draudzes laikmets. Tomēr vidus aktu dispensacionālisms uzskata, ka šis notikums joprojām ir daļa no likuma dispensācijas; baznīca Apustuļu darbu pirmajā daļā bija ebreju draudze pēc ebreju noteikumiem, nevis baznīcas laikmeta baznīca. Saskaņā ar Apustuļu darbu vidus dispensacionālismu vai pāvila dispensacionālismu, baznīca sākās ar apustuļa Pāvila kalpošanu vai nu Apustuļu darbos 9 (Pāvila atgriešanās), vai Apustuļu darbos 13 (Pāvila pirmais misionāra ceļojums).

Klasiskais dispensacionālisms saskata Bībeles atšķirību starp Izraēlu un baznīcu; Apustuļu darbu vidus dispensacionālisms pārceļ dalījuma līniju uz Apustuļu darbu 9. pantu. Pirms tam tas, ko mēs varētu saukt par baznīcu, joprojām bija ebreju draudze saskaņā ar likumu un atšķiras no tās, kas nāca vēlāk: pagānu baznīca (Kristus miesa) ar žēlastību.



Apustuļu darbu vidus dispensacionālisms jeb Žēlastības kustība uzskata, ka apustuļi Pēteris, Jēkabs, Jānis un pārējie joprojām darbojas saskaņā ar Veco Derību Apustuļu darbos 1.–8. Viņi joprojām apzinīgi pildīja likumu un joprojām tikās kā ebreju grupa Jeruzalemē. Pēteris un citi apustuļi sludināja Israēlam grēku nožēlošanu, bet baznīcas laikmets vēl nebija sācies. Tas bija Pāvils, pagānu apustulis (Romiešiem 11:13), kuram tika atklāta baznīcas mācība un žēlastības mācība. Tikai pēc tam, kad Pāvils sāka kalpot, faktiski sākās draudzes laikmets. Tādējādi vienīgās Jaunās Derības daļas, kas ir īpaši paredzētas baznīcai, ir Pāvila vēstules. Pārējā Jaunā Derība ir tikai tieši attiecināma uz kristiešu dzīvi tādā veidā, kā Vecā Derība. No tā var mācīties patiesību, bet tā nebija rakstīta kristiešiem.



Apustuļu darbu vidus dispensacionālisms izšķir Pētera mācīto apgraizīšanas evaņģēliju un Pāvila mācīto neapgraizīšanas evaņģēliju, pamatojoties uz Galatiešiem 2:7. Mūsuprāt, Pāvils šajā fragmentā atsaucas uz dažādām auditorijām, nevis uz dažādiem evaņģēlijiem. Jūdi, kuriem kalpoja Pēteris, tika izglābti no žēlastības caur ticību, tāpat kā pagāni, kuriem kalpoja Pāvils.

Apustuļu vidus dispensacionālismā ir arī atšķirīgs skatījums uz pagāniem, kuri bija daļa no agrīnās baznīcas pirms Pāvila pievēršanas. Apustuļu darbi 2:10–11 skaidri parāda, ka pūlis, kas klausījās Pētera sludināšanu Vasarsvētku dienā, bija arī pagānu prozelīti uz jūdaismu. Un Apustuļu darbi 8 parāda, kā samarieši un etiopietis tika kristīti Kristū, pirms Pāvils vispār sāka sludināt baznīcas vai žēlastības mācību. Tādējādi, pirms Pāvils sāka savu kalpošanu, pastāvēja kopīga jūdu un pagānu draudze. Apustuļu darbu vidus dispensacionālists Apustuļu darbos 2–8 atzītu jūdu un pagānu sajaukumu, bet norādītu, ka pagāni bija ebreju prozelīti un dzīvoja saskaņā ar ebreju likumiem. Apustuļu darbu 2. nodaļas dispensacionālists norāda, ka nekas neliecina, ka Apustuļu darbos 8. nodaļā izglābtie pagāni jebkad būtu bijuši apgraizīti.



Lielākā daļa aktu viduslaiku piekritēju noliedz ūdens kristību nepieciešamību mūsdienās. Žēlastības kustība māca, ka kristības ūdenī bija ebreju rituāls un ka Jēzus pavēle ​​Mateja 28:19 nav paredzēta baznīcai. Viņi izslēdz ūdens kristības, pamatojoties uz to, ka vienīgā kristība, kas mūsdienās ir nepieciešama, ir Gara kristības, kas notiek pestīšanas brīdī.

Vissvarīgākais ir tas, ka Apustuļu darbu vidus dispensacionālisms jeb Žēlastības kustība nozīmē, ka pastāv dažādi evaņģēliji, Pētera mācītais valstības evaņģēlijs un Pāvila mācītais žēlastības evaņģēlijs. Saskaņā ar likumu darbi bija nepieciešami, bet līdz ar Pāvila doktrīnas atnākšanu tas viss notiek no žēlastības. Tomēr Vecā Derība (un Jaunās Derības pirmā daļa) nemāca attaisnošanu ar darbiem (Romiešiem 4:1–3); attaisnošana Dieva priekšā vienmēr ir bijusi žēlastībā caur ticību, un ebreji Galilejā netika izglābti savādāk nekā pagāni Ahajā.

Apustuļu vidus dispensacionālisms ir īpaša dispensacionālisma garša, kas rūpīgi atšķir Izraēlu no baznīcas. Lai gan mēs nepiekrītam viņiem par kristībām ūdenī, bauslības lomu pirms baznīcas laikmeta un precīzu baznīcas laikmeta sākumu, mēs uzskatām, ka Apustuļu darbu vidus dispensacionālisti ir mūsu brāļi un māsas Kristū.