Kāda ir kristīgās pielūgsmes nozīme?

Atbilde



Jaunās Derības grieķu vārda, kas visbiežāk tiek tulkots pielūgsme (proskuneo), nozīme ir nokrist pirms vai paklanīties pirms. Pielūgsme ir gara stāvoklis (attieksme). Tā kā tā ir iekšēja, individuāla darbība, to varētu/vajadzētu darīt lielāko daļu laika (vai visu laiku) mūsu dzīvē, neatkarīgi no vietas vai situācijas (Jāņa 4:21). Tāpēc kristieši pielūdz visu laiku, septiņas dienas nedēļā. Kad kristieši formāli pulcējas kopā pielūgsmē, tomēr uzsvars ir jāliek uz Kunga individuālu pielūgšanu. Pat draudzē dalībniekiem ir jāapzinās, ka viņi pilnībā pielūdz Dievu individuāli.

Kristīgās pielūgsmes būtība ir no iekšpuses, un tai ir divas vienlīdz svarīgas daļas. Mums ir jāpielūdz garā un patiesībā (Jāņa 4:23-24). Pielūgsmei garā nav nekāda sakara ar mūsu fizisko stāju. Tas ir saistīts ar mūsu visdziļāko būtību un prasa vairākas lietas. Pirmkārt, mums ir jāpiedzimst no jauna. Bez Svētā Gara, kas mājo mūsos, mēs nevaram atbildēt Dievam pielūgsmē, jo mēs Viņu nepazīstam. Neviens nezina Dieva lietas, izņemot Dieva Garu (1. Korintiešiem 2:11b). Svētais Gars mūsos ir tas, kas stimulē pielūgsmi, jo būtībā Viņš pagodina sevi, un visa patiesā pielūgsme pagodina Dievu.



Otrkārt, lai pielūgtu garā, ir vajadzīgs prāts, kura centrā ir Dievs un ko atjauno Patiesība. Pāvils mudina mūs nodot jūsu ķermeņus kā dzīvu, svētu un Dievam pieņemamu upuri, kas ir jūsu garīgā pielūgsme. Nepielāgojies šai pasaulei, bet mainies ar sava prāta atjaunošanos (Romiešiem 12:1b, 2b). Tikai tad, kad mūsu prāts ir mainījies no pasaulīgām lietām uz Dievu, mēs varam pielūgt garā. Mēģinot slavēt un slavēt Dievu, mūsu prātu var pārpludināt dažādi traucējoši faktori, kas kavē mūsu patieso pielūgsmi.



Treškārt, mēs varam pielūgt garā tikai tad, ja mums ir tīra, atvērta un nožēlojoša sirds. Kad ķēniņa Dāvida sirdi piepildīja vainas apziņa par viņa grēku ar Batsebu (2. Samuēla 11. nodaļa), viņš atklāja, ka nav iespējams pielūgt. Viņš juta, ka Dievs ir tālu no viņa, un viņš vaimanāja visu dienu, sajūtot Dieva roku smagumu pār viņu (Psalms 32:3,4). Bet, kad viņš atzinās, sadraudzība ar Dievu tika atjaunota un no viņa izlija pielūgsme un slavēšana. Viņš saprata, ka Dieva upuri ir salauzts gars; salauzta un nožēlas pilna sirds (Psalms 51:17). Slava un pielūgsme Dievam nevar nākt no sirdīm, kas piepildītas ar neizsūdzētu grēku.

Otrā patiesās pielūgsmes daļa ir pielūgšana patiesībā. Visa pielūgsme ir atbilde uz patiesību, un patiesība ir ietverta Dieva Vārdā. Jēzus sacīja savam Tēvam: Tavs vārds ir patiesība (Jāņa 17:17b). 119. psalms saka: Tavs likums ir patiesība (142.b.p.) un Tavs vārds ir patiess (160.a.). Lai patiesi pielūgtu Dievu, mums ir jāsaprot, kas Viņš ir un ko Viņš ir darījis, un vienīgā vieta, kur Viņš Sevi ir pilnībā atklājis, ir Bībele. Pielūgsme ir mūsu sirds dziļuma slavēšanas izpausme Dievam, kas tiek saprasts caur Viņa Vārdu. Ja mums nav Bībeles patiesības, mēs nepazīstam Dievu un nevaram patiesi pielūgt.



Tā kā ārējām darbībām kristīgajā pielūgsmē nav nozīmes, nav noteikumu par to, vai korporatīvajā dievkalpojumā mums vajadzētu sēdēt, stāvēt, nokrist, klusēt vai skaļi dziedāt slavas dziesmas. Šīs lietas ir jāizlemj, pamatojoties uz draudzes būtību. Vissvarīgākais ir tas, ka mēs pielūdzam Dievu garā (savā sirdī) un patiesībā (savā prātā).

Top