Kas ir nepatiesa vaina, un kā no tās izvairīties?

Ja jūs nomoka viltus vainas apziņa, jūs neesat viens. Daudzi cilvēki cīnās ar vainas izjūtām, kurām patiesībā nav pamata. Viltus vainas apziņa bieži vien ir nereālu standartu, perfekcionisma vai kontroles nepieciešamības rezultāts. Tas var būt arī sevis sodīšanas veids vai veids, kā izvairīties no atbildības par savu izvēli. Par laimi, ir lietas, ko varat darīt, lai mazinātu viltus vainas apziņu. Saprotot, kas ir viltus vainas apziņa un kā tā darbojas, jūs varat sākt atbrīvoties no šīm nelietderīgajām un kaitīgajām sajūtām.

Atbilde





Svētie Raksti skaidri parāda, ka visa cilvēce ir vainīga svētā Dieva priekšā. Vēstule Romiešiem 3 mums māca, ka nav neviena taisna cilvēka un ka pilnīga likuma priekšā visas mutes ir aizvērtas un visa pasaule atrodas tiesā (19. pants). Turklāt Jānis stāsta, ka, ja mēs cenšamies apgalvot, ka neesam vainīgi grēkā, mēs ne tikai melojam, bet arī darām Dievu par meli. Vainas apziņa pati par sevi nav slikta; tas ir mūsu kritušās eksistences fakts.



Tomēr, kad runa ir par sajūta vainīgs, mums ir jānošķir viltus vaina no patiesas vainas. Ir normāli, ka mums ir vainas sajūta, kad darām kaut ko nepareizi — tā ir patiesa vaina. Bet ir iespējams arī būt nevainīgam par kaut ko vēl justies vainīgs pie tā — tā ir nepatiesa vaina.



Galvenā atšķirība starp viltus vainu un patieso vainu ir to attiecīgā izcelsme. Viltus vainai ir vismaz divi iespējamie izcelšanās punkti: mēs paši un velns. Viens no velna vārdiem Svētajos Rakstos ir apsūdzētājs (Atklāsmes 12:10). Tas ir piemērots nosaukums, jo viņš var un dara mūs apsūdzības mūsu pašu prātam un sirdsapziņai. Sātans atgādinās par mūsu visbriesmīgākajiem grēkiem un liks mums koncentrēties uz tiem, nevis uz Dieva piedošanu.





Vēl viens iespējamais viltus vainas avots ir mūsu pašu sirdsapziņa. Bībele runā par vāju sirdsapziņu un definē to kā maldīgu pārliecību, ka kaut kas nevainīgs patiesībā ir grēcīgs (skat. 1. Korintiešiem 8:7-13). Tātad vāja sirdsapziņa būtībā ir neinformēta sirdsapziņa. Cilvēks, kurš neaptver brīvību, kas viņam ir Kristū, var uzskatīt par grēcīgām lietas, kas nemaz nav grēcīgas, un viņa vājā sirdsapziņa var viegli radīt viltus vainas apziņu.



Pēc tam ir tie, kas pārliecina sevi, ka viņi kaut kādā veidā atrodas uz pastāvīgu pārbaudes laiku Dieva priekšā. Viņi domā, ka, ja viņi būs pietiekami labi — ja viņi pastāvīgi darbosies saskaņā ar augstiem standartiem, — viņi izpelnīsies Dieva niecīgu piekrišanu. Tā ir bedre, kurā viegli iekrist. Tas var notikt, ja mēs vairāk apzināmies savu grēku nekā Dieva žēlastību.

Savukārt patiesā vaina rodas no Svētā Gara. Ir divas vietas Svētajos Rakstos, kur tas ir ļoti skaidrs. Vēstulē Ebrejiem 12 ir runāts par Tā Kunga pārmācību vai pārmācību. Patiesā vaina, ko ticīgs cilvēks izjūt par savu grēku, varētu būt Dieva pārmācība bērnam, kuru Viņš mīl. Viņa mīlestība neļaus mums regulāri grēkot, tāpēc Viņš rada pārliecību. Pēc tam 2. vēstules korintiešiem 7. nodaļā Pāvils raksta par viņa iepriekš nosūtīto vēstuli, kas acīmredzot radīja lielas ciešanas. 8. pantā viņš saka: Pat ja es ar savu vēstuli liku tev apbēdināt, es to nenožēloju. Pāvils atzina, ka viņa vēstule izraisīja draudzes skumjas, taču viņš uzskata, ka viņu jūtas ir patiesa vaina. Viņi jūtama vainīgi, jo viņi patiesībā bija vainīgs .

Patiesas vainas izārstēšana nav tikai apņemšanās darīt labāk. Kā C. J. Mahaney saka savā lieliskajā mazajā grāmatā, Šķērscentrēta dzīve , Nav iespējams atrisināt vakardienas problēmas, rīt darot labāk. Nē, lai atbrīvotos no patiesas vainas, ir vajadzīgas dievišķas skumjas, kas ved uz grēku nožēlu (2. Korintiešiem 7:10). Kad grēks ir nožēlots, rezultāts ir gaviles par Dieva žēlastību.

Viltus vainas apziņa var izraisīt depresiju un garīgu paralīzi. Kāds, kas cieš no viltus vainas apziņas, var justies, ka Dievs viņam ir padevies, un izmisums, ka viņš kādreiz tiks svētīts. Viltus vainas apziņa mēdz būt vairāk vērsta uz mani, nevis uz Dievu. Tendence ir domāt, ka mēs nekad nebūsim pietiekami labi, un koncentrēties uz saviem trūkumiem.

Zāles pret viltus vainu ir evaņģēlijs. Ja esat kristietis, sāciet ar grēksūdzi jebkurā zināmā grēkā. Dieva apsolījums 1. Jāņa 1:9 ir paredzēts ticīgajiem: Ja mēs atzīstamies savos grēkos, Viņš ir uzticīgs un taisns, un piedos mums mūsu grēkus un šķīstīs mūs no visas netaisnības. Atcerieties, ka, ja grēks ir piedots, tas tiek piedots uz labu. Dievs nošķir mūsu grēkus no mums tik tālu, cik austrumi ir no rietumiem (Psalms 103:12).

Tāpat koncentrējieties uz Dieva žēlastību. Dieva žēlastība ir bez maksas, tā ir balstīta uz Kristus darbu jūsu labā, un tā ir lielāka par jūsu grēku (Romiešiem 5:20). Pārdomājiet romiešiem 8:1, tāpēc tiem, kas ir Kristū Jēzū, tagad nav nekāda nosodījuma. Sludiniet evaņģēliju sev katru dienu, pavadot laiku tādās vietās kā Romiešiem 3:19-26 (īpaši 24. pantā); Psalms 103:8-13; Romiešiem 4:7-8; Efeziešiem 1:3-11; un Romiešiem 5:6-11. Meditējiet par krustu un visu, ko tas jums nozīmē; nekad nedomājiet par savu grēku, neatceroties arī krustu un tajā parādīto Dieva žēlastību.

Visbeidzot, papildus Svētajiem Rakstiem, ļaujiet šiem vārdiem no Džona Ņūtona poēmas In Evil Long I Took Delight iegrimt jūsu dvēselē:

Tā, kamēr Viņa nāve mans grēks izpaužas visā savā melnākajā nokrāsā,
Tāds ir žēlastības noslēpums, tas apzīmogo arī manu piedošanu!
Mans gars tagad ir piepildīts ar patīkamām bēdām un sēru prieku,
Lai man būtu jāiznīcina šāda dzīve, tomēr dzīvotu ar Viņu, kuru es nogalināju.