Kas ir kristīgā atmoda?

Atbilde



Atdzīvināšana attiecas uz garīgu atmošanos no ticīgā dzīves snauduma vai stagnācijas stāvokļa. Tas ietver mīlestības pret Dievu atjaunošanos, Dieva svētuma atzinību, aizraušanos ar Viņa Vārdu un Baznīcu, pārliecinošu personiskā un korporatīvā grēka apziņu, pazemības garu un tieksmi pēc grēku nožēlas un izaugsmes taisnībā. Atmoda uzmundrina un dažreiz padziļina ticīgo ticību, atverot viņa acis patiesībai svaigā, jaunā veidā. Tas parasti ietver jaunu sākumu ar tīru lapu, iezīmējot jaunu dzīves sākumu, kas nodzīvota paklausībā Dievam. Atmoda salauž pasaules šarmu un spēku, kas aizmiglo cilvēku acis un rada gan gribu, gan spēku dzīvot pasaulē, bet ne pasaulē.

Amerikas Savienotajās Valstīs pirmā atmoda, ko sauc arī par Pirmo lielo atmodu, izraisīja protestantu pieķeršanos 1730. un 1740. gados, atstājot pastāvīgu zīmi amerikāņu reliģijā. Tas izrietēja no autoritatīvās sludināšanas, kas dziļi aizkustināja draudzes locekļus ar pārliecinošu apziņu par personīgo vainu un pestīšanas caur Kristu brīnišķīgo dabu. Atkāpjoties no sausiem rituāliem un pierastajām ceremonijām, Lielā Atmoda padarīja kristietību vidusmēra cilvēkā intensīvi personisku, kā tam vajadzētu būt, radot dziļas emocionālas vajadzības pēc attiecībām ar Kristu.



Atmoda daudzos aspektos atkārto ticīgā pieredzi, kad viņš vai viņa tiek izglābts. To aizsāk Svētā Gara pamudinājums, radot apziņu, ka ticīgā dzīvē kaut kas trūkst vai nav pareizi, ko var labot tikai Dievs. Savukārt kristietim ir jāatbild no sirds, atzīstot savu vajadzību. Tad Svētais Gars spēcīgā veidā atvelk aizsegu, ko pasaule ir uzlikusi pār patiesību, ļaujot ticīgajiem pilnībā ieraudzīt sevi salīdzinājumā ar Dieva varenību un svētumu. Acīmredzot šādi salīdzinājumi rada lielu pazemību, bet arī lielu bijību pret Dievu un Viņa patiesi apbrīnojamo žēlastību (Jesajas 6:5). Atšķirībā no sākotnējās atgriešanās pieredzes, kas rada jaunas attiecības ar Dievu, atmoda nozīmē sadraudzības atjaunošanu ar Dievu, attiecības tiek saglabātas, lai gan ticīgais kādu laiku bija atkāpies.



Dievs caur Savu Svēto Garu aicina mūs uz atmodu vairākās situācijās. Kristus vēstules septiņām draudzēm atklāj dažus apstākļus, kuru dēļ var būt nepieciešama atmoda. Vēstulē Efezai Kristus slavēja draudzi par viņu neatlaidību un izšķirtspēju, taču Viņš paziņoja, ka viņi ir pametuši savu pirmo mīlestību (Atklāsmes 2:4-5). Daudzas reizes, kad sajūsma pieņemt Kristu kļūst auksta, mēs zaudējam dedzību, kāda mums bija sākumā. Mēs iegrimojam rituālā, izejam cauri kustībām, bet vairs nepiedzīvojam prieku, ko sniedz kalpošana Kristum. Atmoda palīdz atjaunot pirmo mīlestību un kaislību pret Kristu. Atklāsmes grāmata 2:10-11 attiecas uz Smirnas draudzi, kas cieta no intensīvām vajāšanām. Dzīves rūpes un rūpes var mūs pieveikt, atstājot mūs emocionāli, fiziski un garīgi izsmelti. Atmoda var mūs pacelt uz jaunu cerību un ticību.

Atklāsmes grāmata 2:14-16 runā par problēmu panākt kompromisu ar pasauli un pasaulīgo vērtību iekļaušanu mūsu uzskatu sistēmās. Atmoda palīdz mums pareizi izšķirt, kādas vērtības mums būtu jāpietur. Atklāsmes grāmata 2:20-23 apspriež problēmu, kas saistīta ar nepatiesu mācību pieļaušanu mūsu draudzēs. Mums ir jāpārbauda vēstījumi, ko mēs dzirdam, un jāsalīdzina tie ar Bībeles vēsti. Atmoda palīdz mums atrast patiesību. Atklāsmes grāmata 3:1-6 apraksta mirušu draudzi, draudzi, kas iet cauri kustībām uz āru, bet apakšā nav nekā. Šeit ir attēlota nominālā kristietība, kas ārēji plaukst, ir aizņemta ar reliģiskās darbības ārējiem aspektiem, bet bez garīgās dzīves un spēka. Atmoda palīdz atdzīvināt garīgo dzīvi. Atklāsmes grāmatā 3:11 mēs vēl vairāk tiekam brīdināti par pašapmierinātību, dzīvi, kas nenes augļus. Visi šie scenāriji prasa atdzimšanu.



Pierādījums par atmodu, lielu Svētā Gara izliešanu pār ticīgajiem ir izmainītas dzīves. Notiek lielas kustības uz taisnību, evaņģelizāciju un sociālo taisnīgumu. Ticīgie atkal pavada laiku lūgšanā, lasot un paklausot Dieva Vārdam. Ticīgie sāk spēcīgi izmantot savas garīgās dāvanas. Ir grēku atzīšana un nožēla.

Top