Kas ir kristīgā mistika?

Kas ir kristīgā mistika? Atbilde



Kristiešu misticisms ir grūti definējams termins. To bieži uzskata par Dieva pieredzes zināšanu praksi. Šis termins var attiekties arī uz Euharistijas noslēpumu Romas katolicismā, kā arī uz tā sauktajām Svēto Rakstu slēptajām nozīmēm, piemēram, gnosticismā. Bībelei nav slēptas nozīmes, un arī kopības elementi nekļūst par Kristus miesu un asinīm. Lai gan ir taisnība, ka kristieši piedzīvo Dievu, kristīgajai mistikai ir tendence paaugstināt pieredzes zināšanas un priecāties par noslēpumaino, koncentrējoties uz misticismu garīgai izaugsmei. Bībeles kristietība koncentrējas uz Dieva pazīšanu caur Viņa Vārdu (Bībeli) un kopību ar Svēto Garu caur lūgšanu. Mistika mēdz būt individuāla, subjektīva prakse, turpretim Bībeles kristietība ir gan individuālas attiecības ar Dievu, gan tādas, kas obligāti tiek izdzīvotas sabiedrībā. Nav tādas lietas kā solo kristietis. Ne viss no tā, ko varētu uzskatīt par “kristīgo misticismu”, ir nepareizs, taču liela daļa tā ir, un koncentrēšanās uz mistiku noteikti var novest pie maldīšanās.



Mistika ir sastopama daudzās reliģijās. Bieži vien tas ietver sava veida askētismu un meklē vienotību ar Dievu. Noteikti ir pareizi vēlēties tuvoties Dievam, taču mistiskā savienība ar Dievu atšķiras no tuvības ar Dievu, uz kuru ir aicināti kristieši. Mistika mēdz meklēt pieredzi, un dažreiz tiek uzskatīta par slepenu vai elitāru. Kristieši apzinās un iesaistās garīgajās realitātēs (Efeziešiem 1:3; 6:10–19), un Bībeles kristietība ietver garīgu pieredzi, taču tuvība ar Dievu ir paredzēta visiem kristiešiem, un to neaizsedz nekāda veida noslēpumaina prakse. Tuvošanās Dievam nav nekas noslēpumains vai elitārs, bet ietver tādas lietas kā regulāra lūgšana, Dieva Vārda studēšana, Dieva pielūgšana un sadraudzība ar citiem ticīgajiem. Mūsu pūles nobāl salīdzinājumā ar darbu, ko Dievs pats dara mūsos. Patiesībā mūsu centieni vairāk ir atbilde uz Viņa darbu, nevis kaut kas tāds, kas rodas mūsos.





Kristiešiem ir tā, ko varētu uzskatīt par mistisku pieredzi. Kad mēs pieņemam Jēzu par Glābēju, mūsos mājo Svētais Gars. Svētais Gars mūs pārveido un dod mums iespēju dzīvot saskaņā ar Dieva aicinājumu. Bieži vien, Svētā Gara piepildīts, kristietis demonstrē lielu gudrību vai ticību, vai garīgu izšķirtspēju. Kristietis, kas piepildīts ar Svēto Garu, demonstrēs arī tādas lietas kā mīlestība, prieks, miers, pacietība, laipnība, lēnprātība, uzticība un savaldība (Galatiešiem 5:22–23). Svētais Gars palīdz ticīgajiem saprast patiesību un to īstenot (1. Korintiešiem 2:13–16). Tas nav mistisku prakšu rezultāts, bet gan zīme, ka darbojas Svētais Gars. Otrajā vēstulē korintiešiem 3:18 ir runāts par Svētā Gara darbību mūsu dzīvē: 'Un mēs visi, kas ar atklātām sejām skatāmies uz Tā Kunga godību, tiekam pārveidoti Viņa tēlā ar arvien lielāku godību, kas nāk no Tā Kunga, kas ir Gars.



Harizmātiskā kustība ar savu uzsvaru uz sapņiem un vīzijām, sajūtām un pārdzīvojumiem un jaunām atklāsmēm ir viens no kristīgās mistikas veidiem. Tā kā mums ir pabeigts Dieva Vārds, mums nav jāmeklē sapņi un vīzijas vai papildu atklāsmes no Dieva. Lai gan mūsdienās Dievs var atklāties sapņos un vīzijās, mums jāuzmanās no jūtu un garīgo iespaidu subjektīvās dabas.



Ir svarīgi atcerēties, ka visam, ko piedzīvo kristietis, ir jāatbilst Bībeles patiesībai. Dievs nebūs pretrunā ar sevi. Viņš nav apjukuma radītājs (1. Korintiešiem 14:33). Dievs noteikti ir ārpus mūsu pilnīgas izpratnes, un Viņā ir daudz noslēpumaina. Bet Viņš mums ir atklājis Sevi. Tā vietā, lai meklētu mistiskus piedzīvojumus, mums vajadzētu iesaistīties tajās lietās, ko Dievs mums ir atklājis (5. Mozus 29:29). Efeziešiem 1:3–14 ir runāts par garīgām svētībām Kristū. Daļēji šajā fragmentā teikts: '[Dievs] mums darīja zināmu savas gribas noslēpumu pēc savas labpatikas, ko Viņš bija nolēmis Kristū, lai tas īstenotos, kad laiki sasniegs savu piepildījumu, lai panāktu vienotību visās lietās. debesīs un virs zemes zem Kristus” (9.-10.p.). Dievs ir atklājis noslēpumu un aicina mūs uzticīgi staigāt Viņa ceļus, kad Viņš pabeidz Savu plānu (Jāņa 15:1–17; Filipiešiem 3:20–21; 2. Korintiešiem 5:16–21).



Otrajā Pētera 1:3–8 mūsu aicinājums ir labi apkopots: “Viņa dievišķais spēks mums ir devis visu, kas vajadzīgs dievbijīgai dzīvei, pateicoties mūsu atziņai par Viņu, kurš mūs ir aicinājis savā godībā un labestībā. Caur tiem Viņš mums ir devis savus ļoti lielos un dārgos solījumus, lai caur tiem jūs varētu piedalīties dievišķajā dabā, izbēguši no ļaunu iegribu izraisītās samaitātības pasaulē. Tieši šī iemesla dēļ pielieciet visas pūles, lai pievienotu savu ticību labestībai; un labestībai – zināšanas; un uz zināšanām, paškontroli; un paškontrolei, neatlaidībai; un uz neatlaidību — dievbijību; un dievbijībai – savstarpēja pieķeršanās; un uz savstarpēju pieķeršanos, mīlestību. Jo, ja šīs īpašības jums piemīt arvien vairāk, tās neļaus jums būt neefektīviem un neproduktīviem mūsu Kunga Jēzus Kristus zināšanā. Ir noslēpums, tomēr veids, kā mēs esam aicināti dzīvot, nepavisam nav noslēpumaini. Studējiet Vārdu, tiecieties pagodināt Dievu un ļaujiet Viņa Svētajam Garam darboties jūsos.



Top