Kas ir absolūtā realitāte?

Kas ir absolūtā realitāte? Atbilde



Kas ir realitāte? ir viens no lielākajiem filozofiskajiem jautājumiem. Godīgi sakot, varētu iebilst, ka tā ir uz pamatjautājums par filozofiju, reliģiju, zinātni un tā tālāk. Lai nedaudz precizētu jautājumu, vai pastāv tāda lieta kā “absolūtā” realitāte, un, ja tā, tad kas tā īsti ir? Protams, mēģinot definēt realitāte ir ārpus īsas diskusijas, viena raksta vai pat veselas ministrijas. Tas ir priekšmets, kas burtiski pārsniedz jebkuru personu. To sakot, pastāv unikālas kristiešu perspektīvas par realitātes būtību. Tie var neatbildēt uz katru jautājumu, taču tie var norādīt mums labākus virzienus.



Pirmkārt, izplatīts termins, ko izmanto, lai atsauktos uz realitāti, ir patiesība . Patiesība ir tā, kas atbilst realitātei — tas ir vārds, ko lieto, lai aprakstītu lietas, kas patiesībā ir pretstatā tām lietām, kas nav. Tas ir svarīgi absolūtās realitātes apspriešanas kontekstā, kas neizbēgami ir tas pats, kas absolūtā patiesība. Realitātei (patiesībai) galu galā ir jābūt absolūtai, pretējā gadījumā tādas lietas kā realitāte vispār nepastāv. Ja realitāte nav absolūta — ja nav galīgas, vienotas, visaptverošas patiesības —, tad burtiski nav nekā cita, ko apspriest. Visi visu veidu apgalvojumi būtu vienlīdz derīgi vai pilnīgi nederīgi, un nebūtu nekādas būtiskas atšķirības.





Jautājuma būtība par to, kas ir realitāte (patiesība), paredz subjektu, ko var definēt ar apgalvojumiem, kas ir patiesi vai nepatiesi — precīzi vai neprecīzi — reāli vai nereāli — faktiski vai neeksistē. Pat tiem, kas apgalvo, ka viss ir relatīvs, ir jāsniedz absolūts paziņojums par to, kā viss ir. Citiem vārdiem sakot, no absolūtās realitātes nevar izvairīties un nevar noliegt kādu absolūtas patiesības formu. Persona, kas izvēlas atteikties no šīs idejas, vienkārši darbojas ārpus loģikas robežām.



Paturot to prātā, mēs varam atsaukties uz absolūto realitāti vai nu kā realitāti, vai patiesību un turpināt no turienes. Bībele nepārprotami atbalsta ticību realitātei pret izdomājumiem (Psalms 119:163) un to, ka mēs varam zināt atšķirību (Salamana Pamācības 13:5; Efeziešiem 4:25). Tam ir pielietojums garīgumā, filozofijā un ikdienas dzīvē. Dažas lietas ir (tās ir patiesas, tās ir īstas), un dažas lietas nav (tie ir nepatiesi, tie nav īsti) pārsniedz personīgo viedokli vai zināšanas.



Garīgi runājot, patiesības ideja nozīmē, ka ne visas reliģiskās idejas var būt patiesas. Kristus teica, ka Viņš ir Ceļš, Patiesība un Dzīvība (Jāņa 14:6), un šis apgalvojums noteikti nozīmē, ka apgalvojumi, kas ir pretrunā Viņa apgalvojumiem, nevar būt patiesi. Šo ekskluzivitāti vēl vairāk atbalsta tādi fragmenti kā Jāņa 3:18 un Jāņa 3:36, kuros skaidri norādīts, ka tie, kas noraida Kristu, nevar cerēt uz pestīšanu. Pestīšanas idejai nav realitātes bez Kristus.



Filozofiski tas, ka Bībele atsaucas uz patiesību, ir noderīgi. Daži filozofiskie uzskati apšauba, vai cilvēki spēj patiešām zināt, kas ir īsts. Saskaņā ar Bībeli, cilvēks var uzzināt atšķirību starp patiesību un meliem (Cakarijas 10:2) un starp faktiem un izdomājumiem (Atklāsmes 22:15). Jo īpaši tās ir zināšanas augstākā līmenī, nevis tikai personiskā, pieredzes līmenī. Mēs faktiski varam gūt ieskatu kādā absolūtās realitātes aspektā. Pretēji filozofijām, kas apgalvo, ka cilvēks nevar zināt, piemēram, solipsisms, Svētie Raksti saka, ka mums ir līdzekļi, lai redzētu vismaz dažas no absolūtās realitātes kritiskajām patiesībām.

Ikdienas dzīvē Bībeles nostāja pret realitāti izslēdz tādas idejas kā morālais relatīvisms. Saskaņā ar Svētajiem Rakstiem morālā patiesība pastāv, un viss, kas tai ir pretrunā, ir grēks (Psalms 11:7; 19:9; Jēkaba ​​4:17). Viena no ilgstošākajām filozofiskajām debatēm ir par atšķirību starp abstraktām un konkrētām realitātēm. Tādi jēdzieni kā garums, laime vai cipars četri paši par sevi nav konkrēti. Tomēr viņiem ir nozīmīga saikne ar konkrētām lietām. Runājot Bībelē, tas pats attiecas uz tādiem jēdzieniem kā taisnīgums, labais, grēks un tā tālāk. Jūs nevarat piepildīt burku ar labu tādā pašā veidā, kā jūs varat piepildīt burku ar smiltīm, taču tas nenozīmē, ka labais nav patiess vai īsts jēgpilnā veidā.

Paturot prātā šo ideju, mēs varam arī atšķirt abstrakcijas, kas pastāv, un tās, kuras tehniski neeksistē. Ļaunums ir viena no šādām abstrakcijām. Grēks ir īsts tādā pašā nozīmē kā labais, taču neviens no tiem nav konkrēts. Tas nozīmē, ka nav nevienas fiziskas daļiņas vai enerģijas, ko Dievs būtu radījis kā labuma vai grēka vienību. Tomēr abi ir reāli. Atšķirība ir tāda, ka grēks pats par sevi tiek definēts tikai ar labestības neesamību. Citiem vārdiem sakot, grēks ir īsts tikai tādā nozīmē, ka labestība ir patiesa un grēks ir trūkums labestība.

Citiem vārdiem sakot, Dievs var radīt labu kā ideālu vai abstrakciju, un grēks var pastāvēt tur, kur trūkst labestības. Tas nav tik sarežģīti, kā izklausās — fizikā mēs izdarām tādu pašu atšķirību. Tumsa ir abstrakcija, bet tā atbilst kaut kam reālam: gaismas neesamībai, kas (atkarībā no mūsu izmantotās sajūtas) ir reāla, fiziska lieta, kas veidota no fotoniem. Aukstums ir abstrakcija, bet tas atbilst siltuma trūkumam — siltums ir reāla lieta. Ne tumsa, ne aukstums nepastāv paši par sevi; tie abi ir pilnībā definēti kā kaut kā cita trūkums. Garums nav viela vai konkrēta lieta, bet gan abstrakcija ar ietekmi uz konkrēto pasauli. Tātad īsums ir īsts tikai ar to, ka tas ir garuma trūkums.

Lai izprastu Bībeles nostāju attiecībā uz absolūto realitāti, ir ļoti svarīgi nošķirt pieredzes realitāti no tās radītās realitātes. Cilvēkiem ir iespēja izmantot savu prātu, lai analizētu atšķirību starp pieredzi un domām, lai salīdzinātu tos ar objektīvāku realitāti. Tas nav gluži intuitīvi; daļa no cilvēku unikalitātes ir apziņa, ka mūsu jūtas un pieredze ne vienmēr ir uzticama (Jeremijas 17:9) un tāpēc ir jāsalīdzina ar kaut ko objektīvu (Romiešiem 12:2; 1. Jāņa 4:1). Tas, protams, nav tas pats, kas solipsisms, jo kristietība pieņem, ka ir kāds reāls, reāls salīdzinājuma punkts, ko mēs varam zināt.

Tas vairāk vai mazāk rada patiesības vai realitātes ideju pilnā aplī. Saskaņā ar kristietību absolūtā realitāte ir patiesība, patiesība ir tā, kas patiesībā eksistē un kas atbilst reālajam, un svarīgākos patiesības aspektus mums ir devis Dievs. Realitāti var zināt, un saskaņā ar Bībeli tā attiecas uz visiem mūsu dzīves aspektiem.

Var nebūt unikālas kristīgas definīcijas absolūtā realitāte , jo praktiski visi cilvēki ir vienisprātis par šī termina nozīmi. Tomēr pastāv unikāls kristiešu skatījums uz realitāti, jo ne visi cilvēki ir vienisprātis par to, kāda ir pati realitāte ir .



Top