Ko Bībele saka par PTSD?

Atbilde



Bībelē nekas īpaši nav teikts par posttraumatiskā stresa traucējumiem vai PTSD. Tomēr mēs varam smelties daudz norādījumu no dažām netiešām Bībeles mācībām.

Pēctraumatiskā stresa traucējumi dažiem cilvēkiem attīstās pēc traumatiska notikuma. Notikums vai stresa izraisītājs var būt pakļaušana nāvei vai nāves draudiem, reālas vai draudošas nopietnas traumas vai faktiska vai draudoša seksuāla vardarbība. Cietušais var tikt pakļauts tiešai iedarbībai, netieši, izmantojot ģimenes locekli vai tuvu draugu, kas piedzīvo notikumu, vai ārkārtīgi vai atkārtoti netieši pakļauts iedarbībai viņa vai viņas darbā (piemēram, pirmās palīdzības sniedzēji, policisti, militārpersonas vai sociālie darbinieki). Bieži sastopamas traumas ir cīņas, autoavārijas, dabas katastrofas, ļaunprātīga izmantošana, izvarošana un masveida vardarbība. (Jāatzīmē, ka cīņa pret PTSD nedaudz atšķiras no citiem PTSS veidiem; tas tiks sīkāk apspriests tālāk.) Pēc šāda notikuma lielākajai daļai cilvēku būs tādas stresa pazīmes kā sajūta, ka ir satraukums, trauksme, bailes, dusmas, depresijas sajūta, atslāņošanās sajūta, vēlme izvairīties no atgādinājumiem, kas saistīti ar traumām, zibakcijām, miega traucējumiem, galvassāpēm, apetītes izmaiņām, aizkaitināmību, sevis vainošanu, apgādnieka vainas apziņu vai nejutīguma sajūtu. Lielākajai daļai cilvēku šīs reakcijas mazinās un ar laiku mazinās.



Tiem, kuriem attīstās PTSS, simptomi ir ilgstoši vairāk nekā vienu mēnesi. Citi simptomi PTSS slimniekiem ietver uzmācīgu atkārtotu traumas pieredzi, piemēram, ar atkārtotām, piespiedu atmiņām, murgiem vai disociāciju; izvairīšanās no ar traumām saistītām domām vai jūtām vai ārējiem atgādinājumiem; negatīvas izmaiņas domās vai uzvedībā, tostarp nespēja atcerēties detaļas, kas saistītas ar traumu, pastāvīgi negatīvi uzskati par sevi vai pasauli, intereses zudums, atsvešinātības sajūta vai nespēja paust pozitīvas emocijas; un uzbudinājuma vai reaktivitātes izmaiņas, piemēram, aizkaitināmība, agresija, paaugstināta modrība, neapdomīga uzvedība vai miega traucējumi. PTSS slimniekiem šie simptomi izraisa ievērojamus traucējumus darbā vai sociālajā darbībā. Amerikas Savienoto Valstu Nacionālais PTSD centrs lēš, ka katru gadu no šīs slimības cieš 5,2 miljoni pieaugušo.



Situācijas, kas izraisa posttraumatiskā stresa traucējumus, dažādiem cilvēkiem ir atšķirīgas, un ne visi uz līdzīgām situācijām reaģē līdzīgi. Nav skaidrs, kāpēc dažiem attīstās PTSS, bet citiem ne. Šķiet, ka bioloģiskā uzbūve, pēc notikuma saņemtā atbalsta veids, citu dzīves stresa faktoru klātbūtne un efektīvi pārvarēšanas mehānismi var veicināt to, vai cilvēkam attīstās PTSS. Interesanti, ka, lai gan PTSD simptomi parasti parādās uzreiz pēc traumatiska notikuma vai dažu mēnešu laikā pēc tā, tas ne vienmēr tā ir. PTSD var attīstīties gadus vēlāk. Tas, cik ilgi PTSD ilgst, arī atšķiras — daži cieš gadiem, bet citi atveseļojas vairāku mēnešu laikā.

PTSD, kas rodas, piedaloties cīņā, šķiet unikāls salīdzinājumā ar citiem PTSD veidiem. Kaujas situācijās militārpersonas bieži vien ir gan upuris, gan agresors, kas padara šo jautājumu sarežģītāku. Bieži vien tiem, kuriem ir cīņai raksturīgs PTSD, ir depresija, ārkārtējas vainas sajūtas, paaugstināta modrība un zems pašvērtējums. Cīņas veterāniem var būt īpaši grūti tikt galā ar zvērībām, ko viņi ir bijuši liecinieki, nonākt vietā, kur viņi pieņem uzdevumus, kas viņiem ir uzdots darīt, un pielāgoties dzīvei, kas nav saistīta ar cīņu. Kristiešu militārpersonām var būt īpaši grūti pieņemt dzīvības atņemšanu citam, pat kā kara aktu. Kristieši zina, cik dziļi Dievs piešķir cilvēka dzīvībai vērtību, un bieži vien jūtas ārkārtīgi vainīgi par dzīvības atņemšanu citam, pat ja tas būtu uzskatāms par attaisnojamu apstākli. Daudzas reizes kristieši kaujas veterāni apzinās savu grēcīgo stāvokli dziļāk nekā citi kristieši. Viņi var justies necienīgi Dieva mīlestībai to lietu dēļ, ko no viņiem prasa militārais dienests. Tiem, kuri cieš no cīņas PTSD, var būt ārkārtīgi grūti pieņemt Dieva piedošanu. Viņi var mocīties par lēmumiem, ko viņi ir pieņēmuši daudzās bezuzvaru situācijās, kurās viņi atradās kara laikā. Viņiem var būt arī pastāvīgi uzplaiksnījumi par šausminošo kara realitāti, kā arī pastāvīgi jūtas ļoti modri pēc mēnešiem ilgas dzīves dzīvībai bīstamās situācijās.



Neatkarīgi no apstākļiem ir cerība. Pirmkārt un galvenokārt, šī cerība nāk no Dieva.

Ārstēšanas procesā jāietver fiziskās, garīgās un garīgās dziedināšanas kombinācija. Daudziem būs nepieciešama profesionāla palīdzība. Tiem, kuriem ir ar kauju saistīts PTSS, iespējams, vēlams saņemt palīdzību no kāda, kam ir pieredze cīņai raksturīgā PTSD ārstēšanā. Ir pieejami vairāki PTSD terapeitiskie līdzekļi, sākot no sarunu terapijas (bieži vien kognitīvās uzvedības terapijas) līdz kognitīvai pārstrādei līdz acu kustību desensibilizācijai un pārstrādei (EMDR) un citām metodēm. Zāles var arī palīdzēt mazināt simptomus. Protams, atbalsta tīkls — padomdevēji, ārsti, ģimenes locekļi, mācītāji, draudzes kopiena — ir svarīgs atveseļošanās procesā. Protams, vissvarīgākais atbalsts ir Dievs, mūsu galvenais Dziednieks un Padomdevējs. Dāvids rakstīja: No zemes galiem es tevi saucu, / es saucu, kad mana sirds kļūst vāja; / ved mani pie klints, kas ir augstāka par mani. / Jo tu esi bijis mans patvērums, / stiprs tornis pret ienaidnieku (Psalms 61:2-3). Mūsu pienākums ir pielietot ticību Dievam, palikt Vārdā, piesaukt Dievu lūgšanā un uzturēt sadraudzību ar citiem ticīgajiem. Mēs ejam pie Dieva savās bēdās un izmantojam Viņa sniegtos resursus.

Tiem, kuri cieš no PTSD no jebkādas pieredzes, jāatzīst, ka ārstēšana prasīs laiku, un tas ir pareizi. Daži to ir salīdzinājuši ar Pāvila “ērkšķi miesā” (2. korintiešiem 12:7–10). Dievs piedāvā dziedināšanu, bet tādā veidā un laikā, ko Viņš uzskata par piemērotu. Tikmēr Viņš sniedz pietiekamu žēlastību, lai izturētu grūtības. Ērkšķi ir sāpīgi, un PTSD noteikti ir liels ērkšķis. Bet mēs varam turpināt iet pie Dieva un atgādināt sev par Viņa uzticību (Raudu dziesmas 3; 1. Korintiešiem 1:4–9).

Patiesība ir galvenā sastāvdaļa, lai tiktu galā ar PTSD vai to pārvarētu. Ir ārkārtīgi svarīgi atgādināt sev, ka Dievs mīl, piedod un novērtē savus ļaudis. Ir svarīgi zināt, kas Dievs mūs saka, un definēt sevi pēc Viņa standartiem, nevis pēc tā, ko esam darījuši vai kas ar mums ir nodarīts. Mums nav jāidentificējas kā upuris vai vainīgais. Dievā mēs varam identificēties kā mīļots bērns (Romiešiem 8:14–17; Efeziešiem 1:3–6; 1. Jāņa 3:1–3), apzīmogots Svētajā Garā (Efeziešiem 1:13–14), piedots (Romiešiem). 5; Efeziešiem 1:7–10; 1. Jāņa 1:8–9) un izpirkts. Tuva drauga vai ģimenes locekļa zaudēšana ir neticami grūta, un daudzi var justies necienīgi saudzēt. Bet tie, kuriem ir izdzīvojušā vaina, var atcerēties patiesību par Dieva suverenitāti un to, ka Viņam ir mērķis ikviena cilvēka dzīvē. Dievs mīlēja tos, kas cieta karā vai citā noziegumā vai traģēdijā, tāpat kā tos, kas izdzīvoja. Viņa mērķis katram cilvēkam ir unikāls. Ir ļoti svarīgi aizstāt melus, ka mēs neesam cienīgi dzīvot ar patiesību, ka Dievam ir plāns un viņš novērtē mūsu dienas uz zemes (Efeziešiem 2:10; 5:15–16).

Svarīgi ir arī runāt patiesību par praktiskām lietām. Bieži vien tie, kuriem ir PTSS, jutīsies apdraudēti, ja situācija to neattaisno. Svarīgi ir atgādināt sev, ka šis nav traumatiskais notikums, bet gan jauna un droša situācija. Ir arī svarīgi runāt patiesību, ka PTSD nav attaisnojums sliktai uzvedībai. Iespējams, PTSD veicinās dažus negatīvus domu un uzvedības modeļus. Tas ir saprotams, taču tam vajadzētu pretoties.

Ir ārkārtīgi svarīgi izveidot atbalsta kopienu, kas piedāvā žēlastību un piedošanu un runā patiesību mīlestībā. Un ir ļoti svarīgi, lai atbalstu saņemtu arī sabiedrība, kas atbalsta PTSS slimnieku. Ir ļoti svarīgi saglabāt saikni ar vietējo draudzi. Laiks kopā ar Dievu caur lūgšanu un Viņa Vārda lasīšanu ir svarīgs gan PTSS slimniekam, gan viņa ģimenei. Svarīga ir arī pašapkalpošanās un relaksējošu un atsvaidzinošu lietu darīšana. PTSD bieži jūtas tā, it kā tas pārņem cilvēka dzīvi. Darīt lietas, kas ir patīkamas un dzīvinošas, ir tikpat svarīgi kā stāties pretī PTSD.

PTSD ir grūts izaicinājums, kam būs nepieciešama spēcīga ticība Dievam un vēlme izturēt. Taču Dievs ir uzticīgs, un katru dienu mēs varam izvēlēties nodoties Dieva mīlestībai, pēc iespējas labāk cīnīties ar PTSD un galu galā atpūsties Dieva žēlastībā un līdzjūtībā. PTSD nav nekas, ko ignorēt, bet gan tas, kas jānodod Dievam un ar ko aktīvi iesaistīties. Mēs esam aicināti drosmīgi tuvoties Dievam un izliet Viņam savas sirdis (Ebrejiem 4:14–16). Mēs esam pārliecināti, ka nekas nevar mūs šķirt no Viņa mīlestības (Romiešiem 8:35–38). Dievs var atjaunot PTSS slimnieka garīgo veselību. Galu galā Dievs pat var izmantot situāciju savai godībai. Lai slavēts Dievs un mūsu Kunga Jēzus Kristus Tēvs, žēlsirdības Tēvs un visa mierinājuma Dievs, kas mūs iepriecina visās mūsu bēdās, lai mēs varētu mierināt tos, kas nonākuši grūtībās, ar mierinājumu, ko mēs paši saņemam no Dieva. Jo tāpat kā mēs bagātīgi piedalāmies Kristus ciešanās, tā arī mūsu mierinājums ir pārpilns caur Kristu (2. Korintiešiem 1:3–5).

Top