Ko Bībele saka par bezlūgšanu?

Ko Bībele saka par bezlūgšanu? Atbilde



Lūgšana ir dzīvības spēks kristieša staigāšanai ar Dievu. Lūgšana savieno mūs ar Dievu, lūgšana ir aktīvs veids, kā mīlēt un sazināties ar citiem, un lūgšana lūgšanas sirdī dod vietu Dieva labojošajai balsij. Bībele saka, ka jālūdz nepārtraukti (1. Tesaloniķiešiem 5:17), tāpēc viss, kas nav pastāvīga lūgšana un kopība ar Dievu, ir grēks. Viss, kas pārtrauc mūsu saikni ar Dievu vai ved uz pašpaļāvību, ir nepareizi.



Mēs varētu aplūkot Ādama un Ievas darbības 1. Mozus grāmatas 3. nodaļā kā bezlūgšanas veidu. Viņi ēd no labā un ļaunā atziņas koka un pārāk kaunās runāt ar To Kungu, kad Viņš nāk pret viņiem dārzā. Viņi ir atslēgti no Dieva savā grēkā; viņu saziņa ar Viņu tiek pārtraukta. Ādama un Ievas bezlūgšana bija grēks, un to izraisīja grēks.





Vai varat iedomāties, ka kāds apgalvo, ka ir tavs labākais draugs un nekad ar tevi nerunā? Neatkarīgi no tā, kāda draudzība tur būtu, noteikti būs saspringta. Tāpat attiecības ar Dievu ir nabadzīgas un nogurušas bez saziņas. Bezlūgšana ir pretrunā labām attiecībām ar Dievu. Dieva ļaudīm būs dabiska vēlme sazināties ar savu Kungu. No rīta, Kungs, tu dzirdi manu balsi; no rīta es nolieku tavā priekšā savus lūgumus un gaidu (Psalms 5:3). Bībeles pavēles lūgt ir pievienotas brīnišķīgiem solījumiem: Tas Kungs ir tuvu visiem, kas Viņu piesauc, visiem, kas Viņu piesauc patiesībā (Psalms 145:18).



Kristus ir mūsu labākais lūgšanas piemērs. Viņš pats bija lūgšanas cilvēks (skat. Lūkas 3:21; 5:16; 9:18, 28; 11:1), un Viņš mācīja Savus sekotājus lūgt (Lūkas 11:2–4). Ja Cilvēka Dēls redzēja personisku vajadzību lūgt, cik daudz vairāk mums vajadzētu redzēt to pašu vajadzību sevī?



Bezlūgšanām tiek ignorēta aizlūguma dāvana, ko Dievs mums ir devis. Mēs esam aicināti lūgt par saviem brāļiem un māsām Kristū (Jēkaba ​​5:16). Pāvils bieži lūdza Dieva tautas lūgšanas par viņu (Efeziešiem 6:19; Kolosiešiem 4:3; 1. Tesaloniķiešiem 5:25), un viņš bija uzticīgs, lai lūgtu par tiem (Efeziešiem 1:16; Kolosiešiem 1:9). Pravietis Samuēls uzskatīja, ka lūgšanas par Izraēla tautu ir nepieciešamas viņa kalpošanas procesā: Man, lai es grēkotu pret To Kungu, nelūdzot par jums (1. Samuēla 12:23). Pēc Samuēla domām, bezlūgšana ir grēks.



Lūgšana ir nepaklausība Dieva pavēlei mīlēt citus. Un mums ir jālūdz ne tikai par cilvēkiem, par kuriem ir viegli lūgt. Tāpēc es mudinu, pirmkārt, lūgumus, lūgšanas, aizlūgumus un pateicības par visiem cilvēkiem (1. Timotejam 2:1). Jēzus mums saka, ka mums ir jālūdz arī par tiem, kas mūs vajā (Mateja 5:44). Tā ir Kristus vēsts – mīlēt un atbalstīt ikvienu ar lūgšanu, pat tos, kurus ir grūti mīlēt.

Lūgšana dod vietu labojošajai Dieva balsij. Lūgšanu trūkums vājina mūsu spēju sadzirdēt Kristu, kad Viņš čukst mūsu garam labojošus vai pārliecinošus vārdus. Vēstule Ebrejiem 12:2 atgādina, ka Kristus ir ticības aizsācējs un pilnīgs. Ja Viņa Gars nedzīvotu mūsu sirdīs, mēs būtu uz grūta ceļa, kas sekotu saviem spriedumiem. Kad mēs lūdzam, lai Dieva griba notiek uz zemes tāpat kā debesīs (Mateja 6:10), atklājas mūsu pašu gribas pretruna.

Mateja 26:41 piedāvā vēl vienu ieteikumu: esiet modri un lūdzieties, lai jūs nekristu kārdināšanā. Lūgšanu trūkums aizmiglo mūsu sirdis pret kārdinājumiem, kas mūs ieskauj, un noved pie turpmāka grēka. Mēs kļūstam gudri mūsu sirds ceļiem tikai caur Gara apgaismojumu un vadību. Un tikai Gara spēkā mūsu lūgšanas ir efektīvas (skat. Romiešiem 8:26–27).

Lūgšana ir mūsu dzīvības līnija un saikne ar Dievu. Kristus, ejot pa zemi, parādīja bezlūgšanas pretstatu un veidoja lūgšanu piepildītas dzīves paraugu.



Top