Ko Bībele saka par sērām?

Ko Bībele saka par sērām? Atbilde



Sēras ir dziļas skumjas stāvoklis. Mēs sērojam par dziļu zaudējumu, piemēram, tuvinieka nāvi vai kropļojošu negadījumu. Mēs arī sērojam par saviem grēkiem vai kļūdām. Mēs sērojam par sirds tīrību, ko kādreiz izbaudījām, vai par nākotni, ko mūsu izvēles ir iznīcinājušas. Sēras ir daļa no cilvēka. Tā ir mūsu sirds izpausme, kad mums ir atņemts kaut kas, ko mēs vērtējam. Tas var arī būt veids, kā izteikt savu piekrišanu Dieva morāles likumam, ko esam pārkāpuši. Sēras, lai arī sāpīgas, var palīdzēt mums saskaņot mūsu sirdis ar Dieva sirdi: Svētīgi tie, kas sēro, jo viņi tiks iepriecināti (Mateja 5:4).



Sēras ir pazīstama tēma visā Bībelē. Kad Izraēlu iebruka ienaidnieks, Joēls 1:8 salīdzina tautas sēras ar saderinātas sievietes sērām par sava līgavaiņa nāvi. Ezra sēroja par savas tautas grēkiem (Ezra 10:6). Nehemija apraudāja ziņas, ka viņa mīļotā Jeruzaleme guļ drupās (Nehemija 1:4). Tika atvēlētas dienas vai nedēļas, lai pienācīgi apraudātu ķēniņu vai citu svarīgu personu, piemēram, Jēkabu (1. Mozus 50:1–6), Samuēlu (1. Samuēla 25:1) vai Mozu (5. Mozus 34:8).





Bībeles laikos izplatītākie veidi, kā izrādīt sēras, bija raudāšana (Psalms 6:6) un skaļa raudāšana (1. Mozus 50:10; Rute 1:9). Arī krūšu sišana (Lūkas 18:13), galvas noliekšana (Raudu dziesmas 2:10) un gavēšana (2. Samuēla 3:35) bieži bija daļa no sēru procesa. Dažreiz sērotāji apkaisīja sevi ar pelniem, putekļiem vai netīrumiem (2. Samuēla 1:2; Jozua 7:6) un saplēsa savas drēbes (1. Mozus 37:29; 2. Laiku 34:27). Sēras bija laiks, kad jānoņem rotaslietas un citi rotājumi (2. Mozus 33:4), jāstaigā basām kājām (2. Samuēla 15:30) un, iespējams, jāvalkā rupja kazas spalvu drēbes, ko sauc par maisu (1. Mozus 37:34; Jonas 3:6, 8).



Dievs ierobežoja ebreju sēru izpausmes, lai tie nekopētu citu tautu pagānismu. Likums aizliedza izraēliešiem griezt miesu, tetovēt sevi vai skūt galvu vai bārdu (3. Mozus 19:28; 5. Mozus 14:1).



Bija arī gadījumi, kad Tas Kungs pavēlēja Saviem ļaudīm nemaz nesērot, jo Viņa rīcībai bija augstāks mērķis, kam bija jāseko, neatskatoties atpakaļ (Jeremijas 16:5; 22:10; Ecēhiēla 24:15–17). Āronam un viņa dēliem Itamaram un Eleāzaram nebija nekādu sēru pazīmju par Nadabu un Abihu nāvi nāves sāpju dēļ (3. Mozus 10:6). Dieva spriedums par Nadabu un Abihu bija taisnīgs, un Ārons, Itamars un Eleāzars ar savu rīcību nedrīkstēja likt domāt, ka viņi domā citādi.



Sērot par mūsu grēku ir pareizi (Psalms 51:17). Grēciniekiem un divkosīgajiem tiek likts meklēt šķīstīšanu un skumt, sērot un vaimanāt. Mainiet savus smieklus pret sērām un savu prieku pret drūmumu (Jēkaba ​​4:8–9). Sēras kā daļa no grēku nožēlas ir dabiskas un veselīgas. Bet mums nav jādzīvo nepārtrauktās sērās. Salamans Mācītājs 3:4 mums atgādina, ka ir laiks sērām un laiks dejām. Grēku nožēlošana pārvērš mūsu sēras par prieku, jo Dievs nomazgā mūsu grēkus un atjauno mūs sadraudzībā ar Viņu (Psalms 30:11; 103:12; Lūkas 15:10; Jāņa 16:20).

Kad mirst kāds kristiešu tuvinieks, mēs sērojam, bet nesērojam kā pasaule tā vienkāršā iemesla dēļ, ka mums ir mūžīga cerība, kuras pasaulei nav. Pirmais tesaloniķiešiem 4:13–18 atgādina, ka nāve nav gals tiem, kas ir Kristū, un ka mūsu sēras ir īslaicīgas. Sērot nav patīkami, bet tā ir dzīves sastāvdaļa. Tie, kas pazīst Jēzu, ar nepacietību gaida dienu, kad Dievs noslaucīs visas asaras no viņu acīm (Atklāsmes 7:17; sal. 21:4; Jesajas 35:10).



Top