Ko Bībele saka par mantojumu?

Atbilde



Mantojums ir kaut kas tāds, kas tiek nodots no pagātnes. Mantojums var būt īpašums, reputācija, tradīcijas vai dzīves pozīcija. Tas ir mantojums. Mūsu nacionālais vai rasu mantojums attiecas uz to cilvēku vai valstu paražām, ģeogrāfiju vai rasi, kurā mēs esam dzimuši. Piemēram: Viņa lepojas ar savu indiāņu mantojumu. Īpašuma mantojums attiecas uz mantojumu, ko atstājuši senči, jo Dimanta pulkstenis ir daļa no viņa mantojuma no viņa vecvecākiem. Bībelē ir daudz sakāms par mantojumu un to, ka Dieva bērniem ir dots garīgais mantojums (Efeziešiem 1:11).

Kad Dievs teica Ābrāmam, ka viņš kļūs par lielas tautas tēvu, Dievs dibināja jaunu tautu (1. Mozus 12:1–3). Zeme, kurā dzīvoja Ābrāms, būs viņa pēcnācēju mantojums (1. Mozus 17:8; 2. Mozus 6:8; Jeremija 12:14). Ābrāma mazdēls Jēkabs jeb Izraēls bada dēļ pārcēla savu ģimeni uz Ēģipti, un viņi tur palika četrsimt gadu (1. Mozus 45:9–47). Tā laika beigās izraēlieši pameta Ēģipti un galu galā iegāja Apsolītajā zemē (Jozuas 1:6). Lai gan viņi bija dzīvojuši Ēģiptē četrsimt gadu, Dieva tauta joprojām saglabāja savu mantojumu kā izraēlieši.



Labs cilvēks atstāj mantojumu savu bērnu bērniem (Salamana Pamācības 13:22), un Vecā Derība sniedz piemērus, kā tēvi nodod mantojumu saviem bērniem. Ābrahāma mantojums tika nodots viņa dēlam Īzākam un mazdēlam Jēkabam. Uz nāves gultas Jēkabs svētīja savus divpadsmit dēlus (1. Mozus 49). Ģimenes pirmdzimtajam dēlam tika piešķirts īpašs mantojums, ko sauc par pirmdzimtības tiesībām. Īzaka dēls Ēsavs atdeva savas pirmdzimtības tiesības apmaiņā pret bļodu sautējuma — viņš tik zemu domāja par savu Dieva doto mantojumu, ka nomainīja to pret īslaicīgu prieku. Šīs rīcības dēļ Ēsavs Ebrejiem 12:6 tiek saukts par profānu.



Psalmā 127:3 teikts, ka bērni ir Tā Kunga mantojums. Dievs vecākiem uztic jaunus cilvēkus un uzliek viņiem pienākumu audzināt un apmācīt šos bērnus, lai tie pazītu un godinātu Viņu (Psalms 139:13–16; sal. ar 5. Mozus 6:1–9). Tā kā bērni ir mantojums, viņi ir jāsagaida ar pateicību. Tāpat kā mēs dārgumu glabājam no vecvecvecākiem nodotās mantiņas, mums kā mūsu mantojums ir jāvērtē bērni, kurus Dievs mums ir uzticējis.

Dievbijīgie atrod savu pietiekamību Dievā, un viņi uzskata Dieva Vārdu par savu mantojumu: Tavi statūti ir mans mantojums uz visiem laikiem; tie ir manas sirds prieks (Psalms 119:111). Ikvienam jādzīvo garīgam un mūžīgam mantojumam. Romiešiem 8:17 stāsta mums, ka visi, kas paļaujas tikai uz Kristu pestīšanai, tiek padarīti par Viņa līdzmantiniekiem. Kristiešu mantojums ir mūžīgā dzīvība (Jāņa 3:16–18), debesu balvas (Atklāsmes 22:12) un pilsonība debesīs (Filipiešiem 3:20). Būdams mūsu lielais Labdaris, Dievs atdeva Savu Dēlu, lai viņš iegādātos mūsu pestīšanu (2. Korintiešiem 5:21). Viņš sniedz spēju un iespēju ieguldīt mūsu dzīvības Viņa labā, pēc tam atalgo mūs par to. Tie, kas uzvarēs, to visu iemantos [Jauno Jeruzalemi un tās svētības], un Es būšu viņu Dievs, un viņi būs mani bērni (Atklāsmes 21:7). Kā Viņa bērniem mums ir jādara viss, ņemot vērā mūsu lielo mantojumu. Kolosiešiem 3:23-24 ir teikts: Visu, ko jūs darāt, dariet to no visas sirds, tā kā strādājiet Tā Kunga labā, nevis cilvēku kungiem, jo ​​jūs zināt, ka saņemsiet mantojumu no Tā Kunga kā atlīdzību.



Zemes mantojums ir brīnišķīga dāvana, kas mūsu dzīvei piešķir prieku un palīdz noteikt, kas mēs esam. Bet zemes mantojums ir īslaicīgs. Bībele mudina mūs pievērsties mūžīgam mantojumam (Mateja 6:19; Kolosiešiem 3:1–4). Atrodoties šajā pasaulē, mēs dzīvojam kā pagaidu iedzīvotāji un ārzemnieki (1. Pētera 2:11, NLT). Mēs varam ieguldīt savu pagaidu zemes dzīvi, kalpojot Dievam, kā rezultātā tiek iegūts mantojums, kas nekad nevar pazust, sabojāt vai izbalēt. Šis mantojums jums tiek glabāts debesīs (1. Pētera 1:4).