Ko Bībele saka par bēdām?

Atbilde



Bēdas ir dziļas un spēcīgas emocijas, ko izraisa kāda vai kaut kā, kas mums bija dārgs, zaudējums. Bēdas ir daļa no mīlestības un iesaistīšanās dzīvē. Šajā kritušajā pasaulē noteikti nāks zaudējums un līdz ar to arī bēdas. Bēdas nav emocija, no kuras jāizvairās, bet gan tā, kas jāatzīst un jāpārdzīvo.

Nāve bieži izraisa skumjas, taču mēs varam skumt par jebkāda veida zaudējumiem. Tas var ietvert sapņa zaudēšanu, attiecību zaudēšanu, veselības zaudēšanu, mājdzīvnieka nāvi vai pat bērnības mājas pārdošanu. Dažreiz skumjas šķiet privātākas, ja tās ir saistītas ar tādām lietām kā neauglība, spontāns aborts, aborts, laulātā nodevība vai pat mūsu pašu grēcīgums. Lietas, par kurām mēs sērojam, var būt grūti izpaust citiem, taču bieži vien dalīties savos zaudējumos un ļaut kādam citam sērot kopā ar mums ir ceļš cauri sāpēm (Romiešiem 12:15). Dieva ģimene ir ļoti svarīga mūsu dzīvē un galvenais līdzeklis, ar kuru Dievs mums kalpo (un izmanto mūs, lai kalpotu citiem). Protams, pirmā vieta, kur mums bēdas ir jāvēršas tieši pie Dieva gan lūgšanā, gan Viņa Vārda pētīšanā. Dievs var izmantot skumjas, lai palīdzētu mums Viņu vairāk iepazīt gan tad, kad mēs saņemam Viņa mierinājumu, gan tad, kad mūsu skumjas mudina mūs pilnīgāk novērtēt dzīvības dāvanu un dziļāk izprast grēka ietekmi uz mūsu pasauli. Bēdas var savienot mūs ar Dieva sirdi.



Psalmā 34:18 teikts, ka Tas Kungs ir tuvu tiem, kam ir salauztas sirdis, un izglābj tos, kas ir satriekti garā. Dievs saprot mūsu bēdas un piedāvā būt ar mums un mierina mūs ar sava Vārda apsolījumiem un mieru, kas pārsniedz visu saprašanu (Filipiešiem 4:6–7). Viņš arī iekļāva Savā Vārdā piemērus par dievbijīgiem cilvēkiem, kuri cieta bēdas. Pēteris sajuta skumjas, kad Jēzus viņam trīs reizes jautāja: Vai tu mani mīli vairāk nekā šīs? (Jāņa 21:17), un viņš apbēdināja, atceroties, kā viņš bija nodevis savu labāko draugu (Lūkas 22:61–62). Pāvils bija apbēdināts par nenožēlojamo grēku draudzēs, kuras viņš mīlēja (2. Korintiešiem 12:21). Pats Jēzus bija bēdu cilvēks, kas pazina visdziļākās bēdas (Jesaja 53:3, NLT). Mūsu Kungs skumst par cilvēku cietsirdīgo sirdi, atsakoties pieņemt Viņu kā Dieva Dēlu (Marka 3:5; Lūkas 19:41). Kad tuvojās Viņa krustā sišana, Jēzus bija dziļi sarūgtināts par milzīgo pārbaudījumu, kas Viņam bija jāsaskaras (Marka 14:33–36).



Mēs varam apbēdināt Svēto Garu ar savu rīcību un attieksmi (Efeziešiem 4:30). Kad esam atpirkti ar Jēzus asinīm, apzīmogoti uz visiem laikiem kā Dieva bērns, Svētais Gars uzņemas iniciatīvu, lai mūs pārveidotu par dievbijīgiem cilvēkiem (2. Korintiešiem 5:17; Romiešiem 8:29). Bet Viņš mūs nepadara par robotiem. Mums joprojām ir brīvība paklausīt vai nepaklausīt Viņam. Kad mēs rīkojamies miesīgi, miesīgi, mēs apbēdinām Garu, kas dzīvo mūsos.

Nāve vienmēr ir bēdu laiks tiem, kas palikuši aiz muguras. Tomēr Pāvils raksta, ka kristieši neskumj par ticības biedra nāvi tāpat kā neticīgie. Pirmajā tesaloniķiešiem 4:13-14 ir teikts: Brāļi un māsas, mēs nevēlamies, lai jūs būtu neinformēti par tiem, kas guļ nāvē, lai jūs neskumstu kā pārējā cilvēce, kurai nav cerības. Jo mēs ticam, ka Jēzus nomira un augšāmcēlās, un tāpēc mēs ticam, ka Dievs atvedīs kopā ar Jēzu tos, kas Viņā ir aizmiguši. Pāvils atgādina par kristieša nāvi domāt kā par miegu, jo tas ir īslaicīgs stāvoklis. Lai gan esam skumji, ka vairs nedalīsimies zemes pieredzē ar saviem aizgājušajiem kristīgajiem mīļajiem, mēs varam sagaidīt arī mūžību kopā ar viņiem.



Bēdas un cerība var pastāvēt līdzās. Cerība, kas mums ir uz Kristu, palīdz mums virzīties uz priekšu cauri bēdām. Mūžība ticīgajam neatzīs ne nāvi, ne bēdas, ne raudas, ne sāpes (Atklāsmes 21:4, NLT), jo pats Dievs noslauka visas asaras no mūsu acīm (Atklāsmes 7:17). Zaudējumi, kas piedzīvoti šajā pasaulē, ir reāli, un tie mūs ietekmē daudzos veidos, taču mēs nedzīvojam rūgtumā vai drūmumā. Mēs dzīvojam cerībā uz mūžīgo dzīvi, ko Dievs, kas nemelo, ir apsolījis (Titam 1:2). Mūsu pašreizējā pieredze atstās vietu Dieva bezgalīgajai labestībai un mūsu priekam Viņa klātbūtnē mūžīgi (skat. Psalmu 16:11; 21:6).

Top