Ko Bībele saka par korupciju?

Atbilde



Korupcija ir pagrimuma, piesārņojuma vai nepareizības stāvoklis. Bībelē samaitātība ir viena no grēka sekām, kas radās cilvēka krišanas rezultātā. Iesākumā Dievs radīja perfektu paradīzi, kurā nebija slimību, sāpju un nāves. Bet, kad Ādams un Ieva nepaklausīja Dievam, ēdot aizliegto augli, pasaulē ienāca grēks, sabojājot tās pilnību. Šis grēks arī radīja piesārņojumu un pagrimumu Ādamam un Ievai un katra cilvēka, kas dzimis pēc tam, cilvēciskajai dabai (Romiešiem 5:12). Tādējādi samaitātība Bībelē ir morāla piesārņojuma un garīgā pagrimuma stāvoklis, kas izteikts nepaklausībā pret Dievu.

Korupcija ir cieši saistīta ar garīgo nāvi. Dievs Ādamam teica, ka, ja viņš ēdīs no labā un ļaunā atziņas koka, viņš noteikti mirs (1. Mozus 2:17). Ādams tajā dienā nemira fiziskā nāvē, bet gan garīgā nāvē, kas ietvēra atdalīšanu no Dieva (Efeziešiem 2:1–3).



Līdz Noasa laikam cilvēces samaitātība bija pastiprinājusies: tagad zeme Dieva acīs bija samaitāta un vardarbības pilna. Dievs redzēja, cik samaitāta bija kļuvusi zeme, jo visi cilvēki uz zemes bija sabojājuši savus ceļus (1. Mozus 6:11–12).



Bībele grēcīgo cilvēci raksturo kā samaitātu: Muļķis savā sirdī saka: ‘Dieva nav.’ Viņi ir samaitāti, viņu darbi ir nelietīgi; nav neviena, kas dara labu. Tas Kungs skatās no debesīm uz visu cilvēci, lai redzētu, vai ir kāds, kas saprot, kāds, kas meklē Dievu. Visi ir novērsušies, visi samaitāti; nav neviena, kas dara labu, pat neviens (Psalms 14:1–3; sk. arī Psalms 53:1–3; Jesaja 1:4).

Vecajā Derībā, korupciju var attiekties uz burtisku, fizisku pagrimumu (Ījaba 17:14; Psalms 16:10), bet visbiežāk korupciju tiek pārnestā nozīmē izmantots morālai samaitātībai un samaitātībai (2. Mozus 32:7; Hozejas 9:9). Pravieši drosmīgi iestājās pret morālo pagrimumu Dieva tautas vidū: Izraēla un Jūdas nama grēks ir ārkārtīgi liels; zeme ir pilna ar slepkavībām, un pilsēta ir pilna ar samaitātību (Ecēhiēla 9:9, NET).



Bībele māca, ka grēka sekas ir nāve (Romiešiem 6:23). Dzīvošana morāles samaitātības stāvoklī rada mūžīgu atšķirtību no Dieva: kas tic Dēlam, tam ir mūžīgā dzīvība, bet, kas Dēlu noraida, tas dzīvību neredzēs, jo uz viņu paliek Dieva dusmas (Jāņa 3:36). Šīs dusmas galu galā novedīs pie tā, ka Dievs spriedīs grēciniekus un viņus galīgi, neatgriezeniski nošķirs no Viņa (Mateja 25:41; 2. Tesaloniķiešiem 1:7–9; Atklāsmes 20:11–15).

Samaitātības spēku sagrauj Jēzus Kristus evaņģēlija dievišķais spēks: žēlastība un miers lai jums pārpilnībā caur Dieva un mūsu Kunga Jēzus atzīšanu. Viņa dievišķais spēks ir devis mums visu, kas vajadzīgs dievbijīgai dzīvei, pateicoties mūsu atziņai par Viņu, kurš mūs aicinājis ar savu godību un labestību. Caur tiem Viņš mums ir devis savus ļoti lielos un dārgos solījumus, lai caur tiem jūs varētu piedalīties dievišķajā dabā, izbēguši no ļaunu iegribu izraisītās samaitātības pasaulē (2. Pētera 1:2–4).

Kad mēs iepazīstam Jēzu Kristu, mēs uzsākam personiskas attiecības ar Viņu. Jo vairāk šīs attiecības attīstās, jo labāk mēs saprotam, kas ir Jēzus un ko Viņš ir darījis mūsu labā. Mēs sākam aptvert, ko Viņa dievišķais spēks ir paveicis mūsu labā. Viens no Jēzus solījumiem mums ir Svētā Gara spēcinošā un šķīstošā kalpošana katra ticīgā dzīvē (Jāņa 14:15–17; 16:7; Apustuļu darbi 1:4–5, 8). Svētais Gars dod mums spēku paklausīt Dievam, apvēršot samaitātības lāstu un padarot mūs par Dieva dievišķās dabas līdzdalībniekiem.

Vēstule galatiešiem Dieva bērna garīgās attīstības procesu salīdzina ar sēšanu un pļaušanu: kas sēj savai miesai, tas no miesas pļaus samaitāšanu, bet kas sēj Garam, tas no Gara pļaus mūžīgi. dzīve (Galatiešiem 6:8, ESV). Kad Svētais Gars novērš samaitātības un pagrimuma sekas, mēs iegūstam mūžīgās dzīvības balvas.

Kādā krāšņā nākotnes dienā samaitātības un pagrimuma lāsts tiks atcelts uz mūžību: jo visa radība ar nepacietību gaida to nākotnes dienu, kad Dievs atklās, kas patiesībā ir viņa bērni. Pret savu gribu visa radība tika pakļauta Dieva lāstam. Bet ar dedzīgu cerību radība gaida dienu, kad tā pievienosies Dieva bērniem godības pilnā brīvībā no nāves un pagrimuma (Romiešiem 8:19–21, NLT; skatīt arī Atklāsmes 22:3).

Top