Ko Bībele saka par piespiedu uzkrāšanu?

Atbilde



Kompulsīvās uzkrāšanas pētījumi ir salīdzinoši jauni. Kompulsīvā uzkrāšana iepriekš tika uzskatīta par obsesīvi kompulsīvo traucējumu jeb OCD formu, taču tagad to var klasificēt kā atsevišķu traucējumu. Konkrēts cēlonis nav zināms, bet šķiet, ka tas ir saistīts ar trauksmi vai kāda veida zaudējumiem. To raksturo piespiedu, hroniska liela daudzuma lietu vai dzīvnieku iegūšana un nespēja tos izmest. Šķiet, ka priekšmetu iegāde un uzturēšana uz laiku atbrīvo krājējus no nemierīgām domām vai emocijām. Kompulsīvai uzkrāšanai var būt daži ģenētiski vai smadzeņu anomālijas komponenti, taču pētījumi ir neskaidri.

Jāpiebilst, ka piespiedu uzkrāšana atšķiras no kolekcionēšanas. Kompulsīvie krājēji mēdz savākt šķietami nejaušus priekšmetus bez acīmredzamas personiskas nozīmes vai nozīmes, piemēram, nevēlamo pastu, miskasti, žurnālus un laikrakstus, turpretim kolekcionāriem ir mērķtiecīgāks iemesls iegādātajām lietām. Tiek uzskatīts, ka piespiedu uzkrāšana bieži sākas pusaudža gados, iespējams, to parāda pārmērīga juceklis un grūtības atbrīvoties no lietām. Progresējot traucējumiem, krājējs savāc vairāk priekšmetu, kuriem nav vajadzības un maz vai nav vietas. Krājumam uzkrājoties, uzkrājējs ir pārāk noslogots, lai novērstu bojājumus, un problēma izvēršas ārkārtējos apmēros. Krājums sāk aizstāt cilvēku attiecības, jo šķiet, ka cilvēks izvēlas lietas, nevis savus mīļotos. Uzkrātāji parasti jūtas izolēti, nomākti un citu cilvēku nesaprasti — citi, kuri vēlas, lai viņi izmet savus krājumus. Priekšmeti kļūst par daļu no krājēja identitātes un tā, kā viņš redz sevi. Šie objekti var būt arī krājēja drošības sajūtas pamatā. Tāpēc viņš jūtas personīgi uzbrukts, ja kāds vēlas atbrīvoties no krājuma.



Tāpat kā lielākajā daļā psiholoģisko traucējumu, pastāv kompulsīvas uzkrāšanas spektrs. Daži krājēji var vienkārši turēt lietas ilgāk nekā vairums, vai arī viņiem ir pārāk daudz glabāšanas vietu, taču viņu ikdienas dzīve netiek citādi traucēta. Citus, kā aprakstīts iepriekš, traucējumi var pārņemt un nespēj funkcionēt ikdienas dzīvē. Dažiem var būt dzīvošanai nederīgas mājas, taču tās joprojām spēj parādīt publisku personu un iesaistīties starppersonu attiecībās. Atkarībā no iegādātajiem priekšmetiem (vai dzīvniekiem) un veida, kādā krājums tiek uzturēts, var rasties bažas par veselību vai drošību.



Neatkarīgi no tā, kur spektrā iekrīt krājējs, cerība ir. Krājniekam ir jāiemācās pieņemt veselīgus lēmumus, kas liks pretoties vēlmei vairāk pirkt/iegādāties, atbrīvoties no nevajadzīgām lietām un novietot lietas parastā vietā. Tiem, kuriem ir vieglāka forma, tas var būt apgūts loģikas process, kurā viņi domā par saviem mērķiem un noteiktas uzvedības sekām. Būs noderīgi apgūt jaunus veidus, kā tikt galā ar trauksmi vai apmierināt emocionālās vajadzības. Tiem, kuriem ir smagākas kompulsīvas uzkrāšanas formas, visticamāk būs nepieciešama intensīvāka emocionālā dziedināšana. Var arī būt, ka zāles var palīdzēt. Labākais ārstēšanas plāns ticīgajiem ir sadarboties ar Bībeles padomdevēju, lai gūtu ieskatu viņu personīgajās vērtībās, kā viņi apstrādā emocijas un kā staigāt ciešāk ar Jēzu. Galu galā Dievs ir vienīgais, kas var atrisināt mūsu bažas un apmierināt mūsu vajadzības. Tikai Viņš var nodrošināt pilnīgu dziedināšanu. Var būt noderīga arī sadarbība ar profesionālu organizatoru, lai palīdzētu izmest nevajadzīgos priekšmetus no pašreizējā krājuma un izstrādātu plānu, kā to vairs neļaut.

No Bībeles viedokļa krājumu uzkrāšana ir cilvēka dabas un mūsu kritušās valsts rezultāts. Bībelē ir paskaidrots, ka mēs dzīvojam nolādētā pasaulē, kas mirst grēka dēļ (1. Mozus 3:17-24). Tas nozīmē, ka mūsu prātā, ķermenī un garā ir vājums. Krāšana ir cilvēka daba, kas ir šokēta. Mēs dabiski uzticamies lietām, nevis Dievam, tāpēc ir normāli, ka mēs meklējam drošību materiālajā pasaulē. Mēs visi vēlamies justies mierīgi un izjust gandarījuma vai sāta sajūtu. Mūsu cilvēcībā daudzu priekšmetu esamība šķiet labs veids, kā remdēt mūsu bailes par nākotni vai tikt galā ar mirkļa trauksmi vai sniegt mums pilnības sajūtu. Cilvēki bieži cenšas aizpildīt savu tukšumu neatkarīgi no Dieva; uzkrājumu veidošana ir viena no tā izpausmēm. Lai gan sākumā šķiet, ka uzkrāšana liek mums justies labāk, galu galā tas liek mums justies tukšiem un kļūst kontrolējoši, nevis palīdz. Tikai Dievs var patiesi apmierināt mūsu vajadzības un dot mums neatlaidību dzīvot kritušajā pasaulē.



Mums visiem ir vajadzīga izšķirtspēja, lai atšķirtu to, kas ir vērtīgs, un to, kas mums piederošajos objektos ir atkritumu, miskastes vai sabojāts, un veidu, kā mēs tērējam savu naudu un laiku. Ikvienam ir svarīgi apgūt to, kas ir patiesi mūžīgas vērtības. Sekot Jēzum nozīmē uzticēties Dievam, nevis viltotiem dārgumiem (Mateja 6:19-21). Ticības zudumā izraēlieši uzkrāja mannu, nevis uzticējās Dievam par Viņa ikdienas nodrošinājumu. Viņu uzkrāšana bija bez rezultātiem; Tas Kungs lieko mannu lika sabojāt (2. Mozus 16).

Krāšanas pamatcēlonis ir mūsu cilvēciskā tieksme kaut ko vēlēties un nespēja saskatīt patiesi vērtīgo. Tiem, kuriem ir smaga kompulsīva uzkrāšanās, trauksme vai zaudējumi vai ģenētika var izraisīt uzvedību un ierobežot personas spēju atšķirt vērtību un vērtību. Bet mums visiem Jēzus ir visdārgākais dārgums, kas mums var būt, un Viņa sekotājiem ir jāvērtē tas, ko Viņš vērtē. Uzticēšanās Viņam nozīmē, ka mums vairs nav jāpaļaujas uz sevi bezcerīgos centienos apmierināt savas vajadzības vai apmierināt savas dvēseles. Jēzus paziņoja: 'Es esmu dzīvības maize. Kas nāk pie Manis, tas nekad nepaliks izsalcis, un, kas man tic, tam nebūs izslāpis” (Jāņa 6:35).

Top