Ko Bībele saka par baznīcas disciplīnu?

Ko Bībele saka par baznīcas disciplīnu? Atbilde



Baznīcas disciplīna ir process, kurā tiek koriģēta grēcīgā uzvedība starp vietējās draudzes locekļiem, lai aizsargātu draudzi, atgrieztu grēcinieku uz pareizo ceļu ar Dievu un atjaunotu sadraudzību starp draudzes locekļiem. Dažos gadījumos baznīcas disciplīna var turpināties līdz pat ekskomunikācijai, kas ir personas formāla noņemšana no draudzes un neformāla atdalīšana no šīs personas.



Mateja 18:15–20 sniedz draudzei procedūru un pilnvaras praktizēt baznīcas disciplīnu. Jēzus mums norāda, ka vienai personai (parasti aizvainotajai pusei) ir privāti jādodas pie pārkāpēja. Ja likumpārkāpējs atsakās atzīt savu grēku un nožēlot grēkus, tad divi vai trīs citi dodas, lai apstiprinātu situācijas detaļas. Ja joprojām nav grēku nožēlas — likumpārkāpējs joprojām ir cieši saistīts ar savu grēku, neskatoties uz divām iespējām nožēlot grēkus —, lieta tiek nodota baznīcai. Pēc tam likumpārkāpējam ir trešā iespēja nožēlot grēkus un atteikties no savas grēcīgās uzvedības. Ja kādā baznīcas disciplīnas procesa brīdī grēcinieks ņem vērā aicinājumu nožēlot grēkus, tad tu esi ieguvis savu brāli (15. pants, ESV). Tomēr, ja disciplīna turpinās līdz trešajam solim bez pozitīvas likumpārkāpēja atbildes, tad, Jēzus teica, lai viņš jums ir kā pagāns un muitnieks (17. pants, ESV).





Baznīcas disciplīnas process nekad nav patīkams, tāpat kā tēvs nekad neiepriecina, ka viņam ir jādisciplinē savi bērni. Tomēr dažreiz ir nepieciešama baznīcas disciplīna. Baznīcas disciplīnas mērķis nav būt ļaunprātīgam vai izrādīt attieksmi, kas ir svētāka par tevi. Drīzāk baznīcas disciplīnas mērķis ir atjaunot indivīdu pilnīgai sadraudzībai gan ar Dievu, gan citiem ticīgajiem. Disciplīna ir sākt privāti un pakāpeniski kļūt publiskai. Tas jādara mīlestībā pret indivīdu, paklausībā Dievam un dievbijībā citu cilvēku dēļ draudzē.



Bībeles norādījumi par baznīcas disciplīnu norāda uz nepieciešamību piederēt baznīcai. Draudze un tās mācītājs ir atbildīgi par noteiktas cilvēku grupas (vietējās draudzes biedru) garīgo labklājību, nevis par visiem pilsētā. Baznīcas disciplīnas kontekstā Pāvils jautā: kāda mana lieta ir tiesāt tos, kas ir ārpus draudzes? Vai jūs nedrīkstat tiesāt tos, kas atrodas iekšā? (1. Korintiešiem 5:12). Baznīcas disciplīnas kandidātam ir jābūt draudzē un jāatskaitās baznīcas priekšā. Viņš apliecina ticību Kristum, tomēr turpina nenoliedzamā grēkā.



Bībelē ir sniegts baznīcas disciplīnas piemērs vietējā draudzē — Korintas draudzē (1. Korintiešiem 5:1–13). Šajā gadījumā disciplīna noveda pie ekskomunikācijas, un apustulis Pāvils min dažus šīs disciplīnas iemeslus. Viens ir tas, ka grēks ir kā raugs; ja ļauj pastāvēt, tas izplatās uz tuvumā esošajiem tāpat kā nedaudz rauga iedarbojas uz visu mīklas partiju (1. Korintiešiem 5:6–7). Pāvils arī paskaidro, ka Jēzus mūs izglāba, lai mēs tiktu atšķirti no grēka, lai mēs būtu neraudzēti vai atbrīvoti no tā, kas izraisa garīgu pagrimumu (1. Korintiešiem 5:7–8). Kristus vēlas Savu līgavu, draudzi, lai tā būtu tīra un neaptraipīta (Efeziešiem 5:25–27). Svarīga ir arī Kristus Jēzus (un Viņa baznīcas) liecība neticīgo priekšā. Kad Dāvids grēkoja ar Batsebu, viena no viņa grēka sekām bija tāda, ka Dieva ienaidnieki zaimoja vienīgā patiesā Dieva vārdu (2. Samuēla 12:14).



Cerams, ka jebkura disciplināra darbība, ko draudze veic pret kādu draudzes locekli, ir veiksmīga, lai izraisītu dievišķas skumjas un patiesu grēku nožēlu. Kad notiek grēku nožēla, indivīds var tikt atjaunots sadraudzībā. Cilvēks, kas bija iesaistīts 1. korintiešiem 5. nodaļas fragmentā, nožēloja grēkus, un Pāvils vēlāk mudināja draudzi atjaunot viņu pilnīgā sadraudzībā ar draudzi (2. korintiešiem 2:5–8). Diemžēl disciplināratbildība, pat ja tā tiek veikta pareizi un mīlestībā, ne vienmēr ir veiksmīga, lai panāktu atjaunošanu. Pat tad, ja baznīcas disciplīna nespēj panākt grēku nožēlošanu, tā joprojām ir nepieciešama citu labu mērķu sasniegšanai, piemēram, labas liecības uzturēšanai pasaulē.

Mēs visi, iespējams, esam bijuši liecinieki tāda jaunieša uzvedībai, kuram vienmēr ir atļauts darīt, kā viņš vēlas, bez konsekventas disciplīnas. Tas nav skaists skats. Arī pārāk pieļaujamie vecāki nemīl, jo vadības trūkums nolemj bērnu bēdīgai nākotnei. Nedisciplinēta, nekontrolējama uzvedība neļaus bērnam veidot jēgpilnas attiecības un labi darboties jebkādā vidē. Tāpat arī disciplīna draudzē, lai arī tā nekad nav patīkama vai viegla, reizēm ir nepieciešama. Patiesībā tas ir mīlošs. Un tas ir Dieva pavēlēts.



Top