Vai kristietim jāiestājas milicijā?

Ir dažas lietas, kas jāņem vērā, jautājot, vai kristietim jāpievienojas milicijai. Pirmais ir tas, ko Bībele saka par vardarbību. Otrais ir tas, vai pašaizsardzība ir vai nav Bībeles jēdziens. Trešais ir tas, ko varētu nozīmēt pievienošanās milicijai. Dažos gadījumos Bībele pieļauj vardarbību. Piemēram, Dievs liek izraēliešiem nogalināt visus Jērikas iedzīvotājus (Jozuas 6:21). Tomēr Jēzus saka arī mīlēt savus ienaidniekus un lūgt par tiem, kas mūs vajā (Mateja 5:44). Tāpēc kristiešiem ir jābūt uzmanīgiem, lai neizmantotu vardarbību bezrūpīgi vai personīga labuma gūšanai. Pašaizsardzības ideja ir atrodama visos Svētajos Rakstos. Piemēram, kad Dāvidam uzbruka Sauls, viņam bija iespēja nogalināt Saulu, bet viņš izvēlējās to nedarīt (1. Samuēla 24:4-7). Pats Jēzus aizstāvējās pret tiem, kas nāca Viņu arestēt (Jāņa 18:36). Tātad šķiet, ka kristiešiem ir atļauts aizstāvēt sevi un citus no kaitējuma. Iestāšanās milicijā varētu būt saistīta ar ieroču nēsāšanu un iesaistīšanos kaujā. Tas prasītu arī ilgu laiku prom no ģimenes un mīļajiem. Tas var nebūt labākais lēmums ikvienam, taču tas ir kaut kas, kas katram cilvēkam ir jāapsver ar lūgšanu.

Atbilde



Milicija parasti tiek definēta kā militārs spēks, kas ir pretrunā valdībai vai regulārai armijai un ir izveidots no sabiedrības iekšienes. Vai kristietim vajadzētu piedalīties šādā kustībā? Jēzus publiskās darbības laikā daudzi ebreji iebilda pret Romas valdību, kas valdīja pār Izraēlu. Bija pat sava veida milicija, ko sauca par Zeloti , kurš aktīvi pretojās romiešu varai. Lai gan Jēzus ļoti rūpējās par Izraēla tautu, Viņš nemudināja savus sekotājus izveidot miliciju vai pievienoties zelotiem. Tā vietā Viņš koncentrējās uz Dieva valstību, kas nebija no šīs pasaules (skat. Jāņa 18:36).



Vēstulē Romiešiem 13:1–2 apustulis Pāvils runā par attiecībām starp kristiešiem un valdību: Ikviens ir pakļauts valdošajai varai, jo nav citas varas, izņemot to, ko Dievs ir noteicis. Esošās varas ir nodibinājis Dievs. Līdz ar to ikviens, kurš saceļas pret autoritāti, saceļas pret to, ko Dievs ir iedibinājis, un tie, kas to darīs, nesīs spriedumu sev. Pēteris dalās līdzīgiem vārdiem 1. Pētera 2:13–17.

Tātad vispārējais kristiešu noteikums ir pakļautība valdībai. Vienīgais izņēmums ir gadījumi, kad kristiešiem tiek likts nepaklausīt tiešai Dieva pavēlei. Kad apustuļiem tika pavēlēts vairs nemācīt Jēzus vārdā, viņi atbildēja: Kas ir pareizi Dieva acīs: klausīties jūs vai viņu? Esiet tiesneši! Runājot par mums, mēs nevaram nerunāt par to, ko esam redzējuši un dzirdējuši (Apustuļu darbi 4:19–20).



Ieskats Vecajā Derībā piedāvā arī svarīgus piemērus. Daniēla grāmatā Daniēls atteicās pārtraukt lūgt Dievu, pat ja viņa lūgšana bija pretrunā ar Persijas likumu (Daniēla 6. nodaļa). Trīs Daniela draugi atteicās paklanīties elka priekšā, lai gan par atteikšanos to darīt tika sodīts ar nāvi (Daniēla 3. nodaļa). Abos gadījumos viņu iemesls nepaklausīt valdošajām varām bija balstīts uz skaidru pavēli Dieva Vārdā. Pat tādās situācijās Daniels un viņa draugi miermīlīgi iebilda; viņi neveidoja miliciju.



Bībele māca ticīgajiem lūgt par saviem vadošajiem vadītājiem (2. Timotejam 2:1–4). Ja mēs nepiekrītam mūsu valdības rīcībai, lūgšana un dievbijīga dzīve ir daudz spēcīgāks spēks nekā pievienošanās milicijai.

Lai gan pasaulē joprojām ir daudz netaisnību, Svētie Raksti veicina divas svarīgas atbildes. Pirmkārt, mūsu misija ir Lielā pavēle. Mēs esam aicināti padarīt par mācekļiem visas tautas, nevis pievienoties milicijai mūsu valstī. Otrkārt, Jēzus kādu dienu atgriezīsies un visu sakārtos (Atklāsmes 21–22). Mēs, iespējams, nevaram saviem spēkiem izlabot savas sabiedrības ļaunumus, bet varam sekot Tam, kurš to spēj.