Vai ir nepareizi dusmoties uz Dievu?

Vai ir nepareizi dusmoties uz Dievu? Atbilde



Daudzi cilvēki, gan ticīgie, gan neticīgie, ir cīnījušies ar dusmām uz Dievu. Kad mūsu dzīvē notiek kaut kas traģisks, mēs uzdodam Dievam jautājumu: kāpēc? jo tā ir mūsu dabiskā reakcija. Tomēr tas, ko mēs Viņam patiesībā prasām, nav tik daudz Kāpēc, Dievs? kā Kāpēc es , Dievs? Šī atbilde norāda uz diviem mūsu domāšanas trūkumiem. Pirmkārt, mēs kā ticīgie darbojamies ar iespaidu, ka dzīvei ir jābūt vieglai un ka Dievam ir jānovērš traģēdija, kas ar mums notiek. Kad Viņš to nedara, mēs uz Viņu dusmojamies. Otrkārt, ja mēs nesaprotam Dieva suverenitātes apjomu, mēs zaudējam pārliecību par Viņa spēju kontrolēt apstākļus, citus cilvēkus un to, kā tie mūs ietekmē. Tad mēs dusmojamies uz Dievu, jo šķiet, ka Viņš ir zaudējis kontroli pār Visumu un jo īpaši kontroli pār mūsu dzīvi. Kad mēs zaudējam ticību Dieva suverenitātei, tas ir tāpēc, ka mūsu trauslā cilvēka miesa cīnās ar mūsu pašu neapmierinātību un mūsu nespēju kontrolēt notikumus. Kad notiek labas lietas, mēs pārāk bieži to attiecinām uz mūsu pašu sasniegumiem un panākumiem. Tomēr, kad notiek sliktas lietas, mēs ātri vainojam Dievu un dusmojamies uz Viņu par to, ka viņš to nav novērsis, kas norāda uz mūsu domāšanas pirmo trūkumu — ka esam pelnījuši būt imūni pret nepatīkamiem apstākļiem.



Traģēdijas atnes šausmīgo patiesību, ka mēs neesam atbildīgi. Mēs visi kādreiz domājam, ka mēs varam kontrolēt situāciju iznākumu, bet patiesībā Dievs ir atbildīgs par visu Savu radību. Viss, kas notiek, ir Dieva radīts vai atļauts. Ne zvirbulis nekrīt zemē, ne mats no mūsu galvas, Dievam par to nezinot (Mateja 10:29-31). Mēs varam sūdzēties, dusmoties un vainot Dievu notiekošajā. Tomēr, ja mēs uzticēsimies Viņam un atdosim Viņam savu rūgtumu un sāpes, atzīstot lepnīgo grēku, mēģinot uzspiest savu gribu pār Viņa gribu, Viņš var un dāvās mums Savu mieru un spēku, lai izvestu mūs cauri jebkurai grūtai situācijai (1. Korintiešiem 10. :13). Daudzi Jēzum Kristum ticīgie var liecināt tieši par šo faktu. Mēs varam dusmoties uz Dievu daudzu iemeslu dēļ, tāpēc mums visiem kādā brīdī ir jāsamierinās ar to, ka ir lietas, kuras mēs nevaram kontrolēt vai pat saprast ar savu ierobežoto prātu.





Mūsu izpratnei par Dieva suverenitāti visos apstākļos ir jāpapildina mūsu izpratne par citām Viņa īpašībām: mīlestību, žēlsirdību, laipnību, labestību, taisnību, taisnīgumu un svētumu. Kad mēs redzam savas grūtības caur Dieva Vārda patiesību, kas stāsta mums, ka mūsu mīlošais un svētais Dievs dara visu kopā mūsu labā (Romiešiem 8:28) un ka Viņam ir ideāls plāns un mērķis attiecībā uz mums, ko nevar izjaukt. (Jesajas 14:24, 46:9—10) — mēs sākam redzēt savas problēmas citā gaismā. Mēs arī zinām no Svētajiem Rakstiem, ka šī dzīve nekad nebūs mūžīga prieka un laimes dzīve. Drīzāk Ījabs mums atgādina, ka cilvēks ir dzimis grūtībām tikpat droši, kā dzirksteles lido augšup (Ījaba 5:7), un ka dzīve ir īsa un grūtību pilna (Ījaba 14:1). Tas, ka mēs nākam pie Kristus, lai glābtu no grēka, nenozīmē, ka mums tiek garantēta dzīve bez problēmām. Patiesībā Jēzus teica: “Šajā pasaulē jums būs grūtības, bet Viņš ir uzvarējis pasauli (Jāņa 16:33), ļaujot mums būt iekšā mieram, neskatoties uz vētrām, kas plosās ap mums (Jāņa 14:27). .



Viena lieta ir skaidra: nepiemērotas dusmas ir grēks (Galatiešiem 5:20; Efeziešiem 4:26-27, 31; Kolosiešiem 3:8). Bezdievīgās dusmas ir pašsagraujošas, dod velnam pamatu mūsu dzīvē un var iznīcināt mūsu prieku un mieru, ja mēs pie tām turamies. Turot pie savām dusmām, mūsu sirdīs uzliesmos rūgtums un aizvainojums. Mums tas ir jāatzīst Tam Kungam, un tad, Viņa piedodami, mēs varam atbrīvot šīs jūtas Viņam. Mums bēdās, dusmās un sāpēs bieži jāiet Tā Kunga priekšā lūgšanā. Bībele stāsta mums 2. Samuēla 12:15-23, ka Dāvids gāja žēlastības troņa priekšā sava slimā mazuļa labā, gavēja, raudāja un lūdza, lai viņš izdzīvotu. Kad mazulis nomira, Dāvids piecēlās un pielūdza To Kungu un pēc tam sacīja saviem kalpiem, ka zina, kur atrodas viņa mazulis, un ka viņš kādreiz būs ar viņu Dieva klātbūtnē. Dāvids sauca uz Dievu mazuļa slimības laikā un pēc tam pielūdza Viņa priekšā. Tā ir brīnišķīga liecība. Dievs pazīst mūsu sirdis, un ir bezjēdzīgi mēģināt slēpt, kā mēs patiesībā jūtamies, tāpēc runāt ar Viņu par to ir viens no labākajiem veidiem, kā tikt galā ar savām bēdām. Ja mēs to darīsim pazemīgi, izlejot Viņam savas sirdis, Viņš darbosies caur mums un līdz ar to darīs mūs līdzīgākus Viņam.



Būtība ir tāda, vai mēs varam uzticēties Dievam visā, mūsu dzīvē un mūsu tuvinieku dzīvēs? Protams, ka varam! Mūsu Dievs ir līdzjūtīgs, žēlastības un mīlestības pilns, un kā Kristus mācekļi mēs varam Viņam uzticēties visās lietās. Kad ar mums notiek traģēdijas, mēs zinām, ka Dievs var tās izmantot, lai tuvinātu mūs Viņam un stiprinātu mūsu ticību, tuvinot mūs briedumam un pilnībai (Psalms 34:18; Jēkaba ​​1:2-4). Tad mēs varam būt mierinoša liecība citiem (2. Korintiešiem 1:3-5). Tomēr to ir vieglāk pateikt, nekā izdarīt. Tas prasa katru dienu mūsu pašu gribu nodot Viņa gribai, uzticīgi pētīt Viņa īpašības, kā tas redzams Dieva Vārdā, daudz lūgt un pēc tam apgūto pielietot savā situācijā. To darot, mūsu ticība pakāpeniski pieaugs un nobriest, padarot to vieglāk uzticēties Viņam, lai mēs pārvarētu nākamo traģēdiju, kas noteikti notiks.



Tātad, tieši atbildēt uz jautājumu, jā, ir nepareizi dusmoties uz Dievu. Dusmas uz Dievu ir rezultāts nespējai vai nevēlēšanās uzticēties Dievam pat tad, ja mēs nesaprotam, ko Viņš dara. Dusmas uz Dievu būtībā ir pateikt Dievam, ka Viņš ir izdarījis kaut ko sliktu, ko Viņš nekad nedara. Vai Dievs saprot, kad mēs esam dusmīgi, vīlušies vai vīlušies Viņā? Jā, Viņš pazīst mūsu sirdis, un Viņš zina, cik grūta un sāpīga var būt dzīve šajā pasaulē. Vai tāpēc ir pareizi dusmoties uz Dievu? Noteikti nē. Tā vietā, lai dusmotos uz Dievu, mums vajadzētu izliet Viņam savas sirdis lūgšanā un paļauties, ka Viņš kontrolē Savu ideālo plānu.



Top