Kā es varu pārvarēt vilšanos dzīvē?

Kā es varu pārvarēt vilšanos dzīvē? Atbilde



Viens no neveiksmīgajiem blakusproduktiem, kas rodas, dzīvojot grēcīgā, kritušajā pasaulē, ir tas, ka ikviens cilvēks neatkarīgi no tā, vai tas ir kristietis vai nē, šajā dzīvē piedzīvo sāpes, ciešanas un vilšanos. No neveiksmīgām attiecībām līdz nepiepildītiem sapņiem dzīve var būt piepildīta ar bēdām un vilšanos. Patiesībā Jēzus mūs apliecināja: šajā pasaulē jums būs grūtības (Jāņa 16:33). Neviens nav imūna.



Pārvarot vilšanos, ir svarīgi tās paturēt perspektīvā. Pat ja mēs nevaram novērst ciešanas vai vilšanos šajā debesu pusē, tās var kļūt mazāk briesmīgas, ja skatāmies no cita skatu punkta. Pirmā lieta, kas jāpatur prātā, ir šāda: nekādas ciešanas vai vilšanās, ko piedzīvojam šajā dzīvē, nekad nevar atsaukt to, ko Dievs ir darījis mūsu labā Kristū. Ja neskaita Svētos Rakstus, ir ļoti grūti iegūt pareizu skatījumu uz ciešanām un vilšanos, un šīs lietas reti kad būs jēgas tiem, kas nav iepazinušies ar Dieva Vārdu. Ne psiholoģija, ne filozofija nevar sniegt tam pietiekamu skaidrojumu. Neviena sociālā zinātne nevar atjaunot dvēseli; to var izdarīt tikai Dievs (Psalms 23:3). Patiesība ir tāda, ka mūsu pārbaudījumi un vilšanās, lai arī mums tie var nepatikt, kalpo kādam mērķim. Pārbaudījumos mēs mācāmies pacietību un pazemību, izturību un paļāvību — tikumus, kas stiprina mūs un attīsta dievbijīgu raksturu.





Turklāt grūtajos laikos mēs mācāmies paļauties uz Dievu un piedzīvot Viņa Vārda absolūto uzticamību. Mēs arī uzzinām patiesību par to, ko mācīja Pāvils: Dieva spēks ir visspēcīgākais tad, kad mēs esam vājākie (2. Korintiešiem 12:9). Kā novēroja A. V. Tozers, ja patiesība būtu zināma, Dieva svētie katrā laikmetā būtu iedarbīgi tikai pēc ievainojumiem.



Ir svarīgi, lai mūsu perspektīva ietvertu mūžību. Mūsu laiks uz zemes ir neaprēķināmi maza daļa no mūsu mūžīgā ceļojuma. Padomāsim par apustuli Pāvilu un vajāšanām, kurām viņš tika pakļauts, sludinot evaņģēliju. Lai gan viņa ciešanu litānija šķiet nepanesama, viņš apbrīnojami sauca savas grūtības kā vieglas un īslaicīgas nepatikšanas. Tas ir tāpēc, ka viņš koncentrējās uz mūžīgo godību, kas daudz pārsniedza visas viņa piedzīvotās zemes vilšanās (2. korintiešiem 4:17; sk. arī Romiešiem 8:18). Viņš teica, ka mēs to varam izdarīt, ja mēs pievēršam acis nevis uz redzamo, bet gan uz neredzamo, mūsu debesu mājām (2. Korintiešiem 4:18).



Ticība ir tā, kas ļauj mums ieraudzīt neredzamo. Tāpēc ticība ir tik neaizstājams kristīgās dzīves elements. Raksti māca, ka mēs dzīvojam ticībā (2. Korintiešiem 5:7) un ka bez ticības nav iespējams izpatikt Dievam (Ebrejiem 11:6). Mēs zinām, ka kā Kristus sekotāji piedzīvosim vilšanos un izturēsim pārbaudījumus, kuros mūsu ticība patiešām tiek pārbaudīta. Un apustulis Jēkabs mums saka, ka mums tas ir jāuzskata par tīru prieku, kad mēs saskaramies ar šiem pārbaudījumiem, jo ​​tādējādi mūsu ticība nostiprinās un mēs kļūstam kristieši (Jēkaba ​​1:2-4).



Pat ja vilšanās mūs nomoka līdz pēdējam sirdspukstam, mēs varam tās samazināt, izprotot un pielietojot visā Bībelē atrodamo pļaušanas un sēšanas principu. Kas sēj taisnību, tas pļauj drošu atalgojumu (Salamana Pamācības 11:18), bet, kas sēj ļaunumu, tas pļauj bēdas (Salamana Pamācības 22:8). Kad mēs uzticīgi dzīvojam saskaņā ar Dieva pilnīgo Vārdu, mēs vispirms atsakāmies ienest savā dzīvē nevajadzīgas nepatikšanas un vilšanās. Kā psalmu sacerētājs teica: kā jauneklis var saglabāt savu ceļu tīru? Dzīvojot saskaņā ar savu Vārdu (Psalms 119:9).

Tas arī palīdz atcerēties Dieva absolūto suverenitāti. Viss notiek vai nu ar Viņa priekšrakstu vai atļauju, un pilnīgā saskaņā ar Viņa suverēniem mērķiem un neizdibināmajiem veidiem (Romiešiem 11:33). Lūgšana ir Dieva suverenitātes galīgā atzīšana. Mūsu pārbaudījumu un vilšanās vidū lūgšana dod mums spēku. Tas notika Mozum (2. Mozus 32:11; 4. Mozus 14:13; 20:6), Dāvidam (Psalms 55:16-17) un Daniēlam (Daniēls 6:10; 9:20-23). Un pirms mūsu Glābējs uzņēmās pasaules grēkus, Viņš pavadīja savu pēdējo nakti lūgšanā (Mateja 27:36-44; Jāņa 17). Tagad Viņš aicina nogurušos un apgrūtinātos nākt pie Viņa, un Viņš dos mums atpūtu (Mateja 11:28).

Būt Dieva bērnam nozīmē, ka mēs nekad neesam vieni savos pārbaudījumos (Ebrejiem 13:5). Dievs dod mums spēku un žēlastību, kas mums vajadzīga, lai izturētu jebkurus apstākļus un pārvarētu jebkuru vilšanos (Filipiešiem 4:13; Psalms 68:35). Viņa miers pasargās mūsu sirdis, kad mēs skatīsimies uz Viņu (Filipiešiem 4:6-7). Kā norādīja Moriss Robertss, kristieša dvēseles miera pakāpe ir atkarīga no viņa garīgās spējas iejaukt domu par Dievu starp sevi un trauksmi. Ja mēs paturēsim prātā Dievu, nekas nevar nozagt mūsu mieru.



Top